Niķīgs un kaprīzs bērns. Ko viņš ar to grib panākt?

Godaģimene.lv
Godaģimene.lv

Činkstēt un tiepties dažkārt mēdz visi bērni. Tie, kas to dara ilgstoši, parasti panāk savu. Vienalga, ko bērns teiktu činkstošā balsī, vecākus tas padara nervozus. Lasi ko par šo saka bērnu psihoterapeits Gunārs Trimda.

Daudzi vecāki mokās vainas apziņā, jo daudz laika pavada darbā, ir pārāk aizņemti, varbūt jau paguvuši nokārtot laulības šķiršanu vai arī nepelna pietiekami daudz naudas. Šo iemeslu dēļ viņi savas atvases izlutina tieši tik lielā mērā, lai bērniem šķistu, ka visa pasaule griežas tikai ap viņiem. Vecāki sāk domāt, ka bērna vēlmes taču ir saprotamas, un bieži vien pakļaujas činkstēšanai.
Katrs vecāks uz bērna tiepšanos reaģē citādi. Daži bērna spiedienam nepadodas, citiem „uzdod nervi”. Tieši tāpēc jau bērni liek šo līdzekli lietā, lai īstenotu savu gribu. Un jāteic, ka viņiem tas arī izdodas. Tiesa gan, ne bez neapmierināto vecāku palīdzības. Reizēm bērni tiepjas tāpēc, ka vecāki ignorē to likumīgās tiesības būt nogurušiem, izjust pieaugušo viesībās garlaicību vai arī būt sadrūmušiem par kādu savu problēmu.

Bērni činkst par daudzām lietām, bet iemesls ir viens — pievērst vecāku uzmanību. Rodas apburtais loks. Jo vairāk bērns činkst, jo vairāk vecāki uzvelkas.

Činkstēšana, kas kļuvusi par paradumu, laupa bērnam ticību saviem spēkiem, viņš baidīsies uzsākt ko jaunu. „Es negribu spēlēt futbolu... man nesanāks... es neprotu... kāpēc jūs liekat man to darīt?!” Arī vecāki ar laiku sāk domāt, ka bērns ir tik ļoti jūtīgs un ievainojams, ka sāk viņu pārāk cieši pieskatīt: „Viņš šajā rotaļā var pakrist un sasisties... labāk, lai pasēž malā.” Bērnā savukārt krāsies dusmas uz vecākiem, jo viņš netiek pienācīgi novērtēts.



Ko iesākt?
Vispirms nepieciešams bērnam darīt zināmu, ka viņa tiepšanās padara jūs nervozus: „Tu ar savu spalgo balsi mani kaitini. Tiepties pēc tam, kad esmu pateikusi nepārprotamu nē, nozīmē to, ka tu mani neklausi.”

Lieciet bērnam atpazīt balss činkstošo toni un māciet viņam, ka var runāt arī citā balss tonī. „Reizēm tu runā tādā balsī. Atpazīsti? Tad, lūk, zini — uz mani tas neiedarbojas. Kad tev ir vajadzīga mana palīdzība vai uzmanība, runā ar mani normālā, parastā balsī. Tad es tevi vienmēr dzirdēšu.” Varat kopā arī palasīt kādu pasaku grāmatu dažādās balss intonācijās, lai bērns čīkstošo balss toni labāk atpazītu. Varat pat ierakstīt to magnetofona lentē, lai viņš to dzirdētu no malas.

Pēc tam vajadzētu bērnam pastāstīt, kā to pašu iespējams panākt bez činkstēšanas: „Ja tu kaut ko ļoti gribi, bet es to atsakos pirkt, tu taču varētu censties mani pierunāt: „Bet man tik ļoti gribas. Varbūt mēs pēc pusdienām varētu par to aprunāties vēlreiz?””

Nelāgs paradums
Činkstēšana var izveidoties par paradumu, tāpēc no tās uzreiz atbrīvoties nevarēs. Varat izdomāt īpašu signālu, kas norādītu, ka bērns sāk činkstēt. „Kad es pieskaršos savam zodam tā..., tad zini, ka tev ir jāmaina savs balss tonis uz normālu.”

Pēcāk bērnu vajadzētu pamudināt izmēģināt problēmu atrisināt bez tiepšanās: „Nu, iedomājies, ka tu kaut ko ļoti gribi, bet es tam nepiekrītu. Kā tu mani varētu pierunāt? Neaizmirsti, ka tiepties nav atļauts. Tu varētu teikt to, kā jūties: „Mammu, es esmu noguris, tāpēc gribētu iet uz mājām!” Tas noteikti izklausās labāk nekā: „Mammu, iesim tūlīt uz mājām!” Vai arī: „Man žēl, ka citi bērni drīkst to filmu skatīties, bet es ne. Lūdzu, padomā — varbūt tu man tomēr atļausi to noskatīties?””


Bērnu ieteicams uzslavēt par vēlamo uzvedību, mudinot uzvesties tā arī turpmāk

Visbeidzot bērnu ieteicams uzslavēt par vēlamo uzvedību, mudinot uzvesties tā arī turpmāk: „Man patika veids, kā tu to palūdzi. Bez jebkādas tiepšanās. Tu biji ļoti pieklājīgs. Es varu ar tevi lepoties.”

Izvairieties no situācijām, kurās bērna tiepšanās varētu vēl tikai notikt, pārrunājot to ar viņu jau laikus: „Kad atradīsimies lielveikalā, iepirkšanās prasīs vairāk laika, nekā tev gribētos. Es apsolu visu izdarīt iespējami ātri. Vai atceries, kā es tevi mācīju izteikt savus lūgumus bez tiepšanās? Pamēģini veikalā tos atkārtot.” Iepērkoties vecākiem nekad nevajadzētu aizmirst uzslavēt bērnu par to, ka tas netiepjas. Turklāt nevajadzētu nogaidīt atgriešanos mājās, bet darīt to turpat veikalā. Starp citu, dažkārt ieteicams uzslavas vietā bērnam nopirkt kādu našķi, piemēram, saldējumu.

Ja bērns savu lūgumu ir izteicis ļoti saprātīgi un pieklājīgi, bet jūs tomēr to nevarat izpildīt, esiet uzmanīgi. Iespējams, bērnam nekas cits, izņemot tiepšanos, neatliek. Tāpēc pareizāk būtu darīt zināmu, ka vecāki spēj bērna situācijā iejusties, un mēģināt viņa izteikto vēlēšanos ja ne pilnībā, tad vismaz daļēji tomēr apmierināt. „Tev taisnība. Te iekšā ir karsts, un mēs te esam uzturējušies pārāk ilgi. Bet man šis tas vēl jānopērk. Es tevi nevainoju par to, ka jūties noguris un neapmierināts. Ko mēs varētu izdomāt, lai tev būtu vieglāk izturēt līdz beigām? Varbūt varētu sagādāt tev kādu mazu prieciņu?”

Nesteidziniet bērnu
Bērns ne vienmēr var dabūt to, ko ir sadomājis, arī tad, kad pārtraucis tiepties. Tad vecākiem vajadzētu darīt zināmu, ka tie spēj viņa izjūtas saprast, un tad pateikties par izrādīto pretimnākšanu. „Es saprotu, ka tu jūties apbēdināts tāpēc, ka mēs šo nedēļas nogali nevarēsim pavadīt pie tava brālēna. Tu šo braucienu ļoti gaidīji. Nāc, padomāsim, kad mēs to tuvākajā laikā varētu ieplānot. Paldies, ka tu izturies tik saprotoši.”

Ja vecāki ir pārāk prasīgi un bērns saņem vēstījumu „kļūsti ātrāk pieaudzis”, viņš var sākt činkstēt — tad tā ir regresa pazīme. Tas ir veids, kā bērns pavēsta: „Nesteidziniet mani!” To var viegli konstatēt, ja bērns turpina niķoties vēl spēcīgāk pēc tam, kad jūs sakāt: „Tu uzvedies kā pavisam mazs.”

Činkstēšanas laikā esiet mierīgi un līdzsvaroti. Sakiet sev: „Tā — tagad bērns sāk činkstēt. Es esmu viņam piemērs, tāpēc man jāpaliek mierīgam.”

Ja bērns niķojas sabiedriskā vietā, vēlams uzreiz doties pēc iespējas ātrāk mājās. Tā arī sakiet viņam: „Ja tu niķosies sabiedriskā vietā, mēs nekavējoties dosimies mājās.”

Ko labāk neteikt?
„Beidz činkstēt!” Šāda frāze uz bērnu nekādi neiedarbojas, un to jūs droši vien esat pamanījuši. Ja agrāk bērna vēlmēm esat izdabājuši, tad tagad tam atteikt kļuvis jau ievērojami grūtāk. Nesamierinieties ar bērna neadekvātu uzvedību. Lieciet, lai viņš papūlas izturēties pret jums pieklājīgāk.

„Nu, pagaidi — mēs tūlīt būsim mājās, un tad...” Nepadodieties bērna provokācijām.
„Ja tu tūlīt nebeigsi tiepties, es...” Pirmajā brīdī piedraudējums var nostrādāt, bet jums pie rokas ir saīdzis un neapmierināts bērns, kurš, jādomā, atliks tiepšanos uz vēlāku laiku. Tāpēc šo problēmu vajadzētu risināt pārdomāti un konsekventi, proti, izvērtējot, vai agrāk vienmēr esat par pieklājīgu izturēšanos bērnu uzslavējis, un mācot arvien jaunus lūguma izteikšanas veidus.
„Kad tu vienreiz būsi pieaugusi?” Tas laiks nekur nepazudīs. Jūsu meita brauks vaļējās automašīnās ar puišiem uz randiņiem, izjūtot katrā organisma šūnā hormonu raisītās vētras, un kas to zina, kuras ķermeņa vietas tiks papildus izdaiļotas ar metāla griezumiem. Un jūsu vienīgā vēlēšanās tad būs meiteni redzēt atkal pavisam mazu. Tikai septiņus gadus vecu... un visīstāko tiepšu. Vecāku vēlmes mēdz būt tikpat mainīgas kā meteoroloģiskā biroja prognozes.

„Tu padarīsi mani traku!” Tieši tāds jau ir bērna nodoms. Tāpēc vecāki rīkotos pareizi, ja viņa tiepšanos ignorētu, nevis atzītos savā nevarībā.
„Tu esi slikts puika/meitene, kā tev nav kauna?” Nevajag radīt bērnā kauna sajūtu, jo tādējādi cietīs viņa pašvērtējums.
Pēc „histērijām” daži vecāki izvēlas kādu laiku nesarunāties ar bērnu. Ignorējot viņu, jūs liekat bērnam saprast, ka mīlat viņu tikai tad, kad viņš ir mierīgs un paklausīgs.


Autors: Gunārs Trimda, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas psihoterapeits

Foto: Shutterstock.com

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies