11 lietas, kas man prātā neienāca pirms piedzima bērni

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Protams, katrā mājā šis saraksts varētu būt citādāks. Un, pavisam noteikti, ir vēl ļoti daudz lietu, par kurām neiedomājāmies, pirms kļuvām par vecākiem. Man tie ir tādi kā sadzīves ikdienas sīkumiņi.

1. Kad bērniņš piedzimst, visvairāk runu grozās ap kakāšanas procesiem

Nu vai arī ap autiņbiksītēm. Bez pilnīgi jebkāda nosodījuma, joprojām, lai gan esmu nu jau 4 bērnu mamma, ar smaidu sejā noraugos uz cilvēkiem, ko kādu laiku atpakaļ nemaz nevarēju iedomāties kā mammu vai tēti, bet pēkšņi dzirdu no viņu mutes "mēs jau pakakājām/pačurājām", "biksītes mums tīras, sausas". Protams, protams, bērniņam piedzimstot ir tā, ka sākumā priekšplānā izvirzās viņa gremošanas trakta "lietas", bet jebkurā gadījumā, pirms pati vēl nebiju kļuvusi par mammu, pat nebiju pamanījusi, ka tas notiek tik lielā mērā.

2. Vai piena tev pietiek?

Agrāk man likās - piens vai nu mammām ir, vai nav, un tā ir tikai viņu pašu darīšana, kas, savā ziņā ir pat intīma. Jau, kad piedzima vecākie bērni, jocīgi šķita, ka man jebkurš cilvēks, kas uzzina, ka mans pēcnācējs ir klāt, var pajautāt man - vai piena man pietiek.

3. Daudz ko nākas stāstīt un lasīt patiešām vairāk kā 10 reižu

Grāmatu mums mājās ir daudz, bērni bieži vien prasa vienu un to pašu grāmatu par milžiem vai kā Marisa - "meiteņu pasakas" (grāmata ar rozā vākiem). Dažreiz tiešām tas var jau izraisīt alerģisku reakciju, bet tas ir normāli.

4. "Mani bērni gan tā nedarīs.."

Jūs arī pirms bērniem tā domājāt? Viņi gan šitā nekritīs gar zemi, viņi gan vienmēr klausīs, nerunās pretī.. Un dzīvē notiek tieši otrādi. Lai gan likās - es taču iemācīšu, un vispār - tas taču atkarīgs TIKAI no manis. Bet nekā nebij, tā tas nav.

5. Vai es esmu slikta mamma?

Lai gan tad, kad piedzimst bērniņš, mēs visas zinam - tieši mēs viņiem esam labākās mammas, pēc kāda laiciņa nākas saprast, ka arī mēs kļūdāmies. Pie tam reizēm regulāri. Un kura no mums ir ideāla? Es arī esmu tikai cilvēks. Un noteikti visām pienāk reiz brīdis, kad sakliedzam uz bērnu, kurš pēcāk aizvainojumā sāk raudāt. Noteikti visām pienāk brīdis, kad bērns tieši no mums dabū pērienu vai tiek iedzīts kaktā. Un lai arī pēc tam nožēlojam un raudam, uzdodam sev jautājumu - vai es esmu slikta mamma? Bet pats galvenais - piedot pašai sev, un apzināties - jā, arī es teikšu bērniem frāzes, kas mani bērnībā tracināja ("jo es tā teicu", "ar vecākiem nestrīdas un pretī nerunā", "noskatīsies/izlasīsi rīt"..), arī es darīšu daudz ko tā, kā nav nevienā gudrā grāmatā. Un tik un tā - es savējiem būšu labākā un mīļākā.

6. Viņam darīs pāri citi bērni

Kāds teiks - es ar tevi vairs nedraudzēšos, kāds viņu apbērs ar smiltīm, kāds atņems rotaļlietu. Un, ja būs vairāki - viņi noteikti sakausies un laiku pa laikam sastrīdēsies, lai gan pirms tam būs licies, ka tieši ar tavu bērnu tā nenotiks, lai gan būtībā - nav vērts iejaukties, tā ir socializācija, tas pieder pie augšanas procesa.

7. Viņš reizēm atkārtos kā papagailis

Protams, tas notiks tieši izmantojot nepiemērotākos vārdus nepiemērotākajos brīžos: atstāstot mājās dzirdēto audzinātājām, kaimiņienēm pagalmā, vīra mātei vai vēl kādam.

8. Iemācīsies atbildēt uz jebkuru jautājumu

Kāpēc cilvēki nelido? Kāpēc spīd sauli? Kas tai tantei groziņā un kāpēc viņai uz deguna ir pumpa? Ja atbilde pašlaik nenāk prātā, tad tad, kad saņemsi jautājumu, uz sitiena izdomāsi. Un noteikti sapratīsi, kāpēc tev bērnībā vecāki vai omītes ir teikušas - "kad izaugsi, sapratīsi".

9. Visu nevar paredzēt..

Kad skaties no malas uz citiem vecākiem un pašam bērnu vēl nav, šķiet - nu kā tā var: nenosargāt bērnu no apliešanās ar tēju, neredzēt, kā viņam kāds cits nodara pāri, nepagūt noķert, kad viņš krīt.. Bet patiesībā, kad bērns sāk staigāt, viņam pāri var nodarīt gandrīz pilnīgi jebkas. Un grozies kā gribi, visu nevar paredzēt.

10. Bērni palīdz iepazīties

Sētā, rotaļu laukumā, internetā, poliklīnikā - gandrīz katrai mammai, pavisam noteikti ir izveidojušās attiecības nu kaut vai paziņu līmenī ar citiem vecākiem. Paziņu loks līdz ar bērnu ienākšanu dzīvē būtiski paplašinās.

11. Ārstu padomi mēdz būt pretrunīgi

Nepatīkama pieredze, bet, diemžēl, tieši tā tas dzīvē arī notiek. Es pati, pirms dzima bērni, domāju, ka uz visiem attiecas viens un tas pats. Ja bērnam ir, piemēram, rota vīruss, noteikti palīdzēs tas pats, kas kaimiņu bērnam. Bet ar laiku saproti, ka tā tas nav, un kādu no ārstiem pat savā tuvumā negribēsi redzēt, tāpat kā zāles, jo vienmēr meklēsi alternatīvas.

Tas ir mans tāds mazais pārsteigumu sarakstiņš. Kāds ir jūsējais?

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
kriksitis 15. oktobris 2014 16:36

smaidu par teikumu "kad izaugsi - sapratīsi" . pati sevi arī pieķēru pie tā, ka esmu kādreiz saviem bērniem to teikusi. bet man pašai ļoti nepatika, kad man bērnībā atbildēja uz maniem jautājumiem ar šo atbildi. jo saprast es gribu jau tagad!!!! :D
un par pienu arī - esmu tādās pašās domās

-zane- 11. septembris 2014 09:30

Mans vissāpīgākais "atklājums" ir tas, ka meitas mēdz sakauties, saplēsties...nu tā ka spalvas pa gaisu iet. Es nebiju (un arī tagad vēl neesmu) gatava tam, tas ir ļoti sāpīgi, kad dzirdu no otras istabas kliegšanu, un aizskrienot pie bērniem redzu, ka abām (vecākajām meitām) kulaki iet pa gaisu. Lai gan atceros sevi un māsu - mēs arī noteiktā vecumā kāvāmies, apsaukājāmies. Un tad tas pārgāja. Bet , kad pašas bērni tā dara, samierināties ar to ļoti grūti.

Toties patīkamākais pārsteigums, ko nekad negaidīju ir tas, ka meitas pa 100 X dienā ( nepārspīlēju) , man saka, ka mīl mani. Tas man ir tik ļoti aizskustinoši. Vēl jo vairāk tādēļ, ka manā ģimenē (ar manām māsām un vecākiem) "nav pieņemts" šos vārdus teikt. Ne reizi neatminos, ka bērnībā vecāki būtu teikuši - es tevi mīlu, lai gan zināju, ka tas tā noteikti ir.
Tas ir tik forši, ka maniem bērniem tas nāk tik viegli. Un mana sirds līksmo.

māmiņa_Iveta 10. septembris 2014 09:23

Ļoti, ļoti trāpīgi! :)

Pagaidām vēl jūtos aizmigusi, bet lasot aizdomājos par to, ka man liels pārsteigums bija par to, kā mainās paziņu un draugu loks - ka bija draugi, kas līdz ar bērnu piedzimšanu pēkšņi vairs neuzturēja kontaktu ar mani, savukārt citi, kas bija varbūt tikai paziņu līmenī, laika gaitā kļuva par ļoti tuviem draugiem.

Un vēl mans lielais atklājums ir, cik atšķirīgi domā, redz un saprot viena bērna mammas un mammas, kurām ir trīs un vairāk bērni.

Un, jā, lai kā man patika bērni, pirms man pašai bija bērni, es nekad nevarēju iedomāties, ka bērni sniedz tādu mīlestību un izraisa tādu mīlestību! Tādu visaptverošu, ļoti, ļoti mīļu un aizkustinošu! Ka no bērna mutes - mammu, es tevi mīlu, skan tik, nu tik, nu tik vārdos neizsakāmi! (L)