Daudzbērnu ģimene: pārbaudījums vai laime?

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Par daudzbērnu ģimenēm mūsu valstī tiek runāts aizvien vairāk. Vieni ir vairāk negatīvi noskaņoti un to vien skandē, ka daudzbērnu ģimenes tikai prasa un prasa palīdzību, citi, gluži otrādi – dzīvo, priecājas par katru pozitīvo piemēru, ar ko dzīvē sanācis iepazīties, un dažāda veida atbalstu uztver kā tādu dāvaniņu, nevis kā „mums viņiem jāpalīdz”. Ir pilnīgi aplami uzskatīt, ka daudzbērnu ģimenes būtu jāuztver kā kaut kas negatīvs, kaut kas, kam ir „trūcīgā statuss”. Ir ļoti daudz mammu, kam katrs bērniņš, vienalga, vai tas būtu trešais, vai piektais, vai pat devītais, ir kā saulīte un ģimenes svētība.

Tāpat kā aplami ir domāt, ka daudzbērnu vecāki bērniņus laiž pasaulē vien dažādu pabalstu, bonusu dēļ, un to vien gaida, kā valsts palīdzību.. Protams, negatīvi piemēri būs vienmēr. Bet viss taču atkarīgs no mums pašiem, mūsu uztveres un dzīvesveida, no mūsu – daudzbērnu ģimeņu vēlmes dzīvot, strādāt pilnasinīgi.

Tāpat netiek taču dzemdēti bērniņi KĀDAM (valstij, vecākajiem bērniem pieskatīšanai..). Man patīk, ka sanāk uzzināt aizvien biežāk par ģimenēm, kas ir patiesi pārliecinātas par savu nostāju – ja reiz esam daudzbērnu ģimene, mums, pirmkārt, jāpriecājas, jābūt lepniem par to pašiem, tad arī apkārtējie mūs uztvers pozitīvi.

Mani abi bērni man ir iemācījuši daudz vairāk, nekā vispār spēju pirms tam iedomāties. Tikai tagad es zinu, ka lai gan bērnībā tieši mammas un tēti ir tie, kas mums var sniegt visvairāk zināšanu, patiesībā, vecāki tās smeļas no saviem bērniem. Es esmu ārkārtīgi priecīga par to, ka man ir lemts kļūt par daudzbērnu māmiņu, un tas jau tagad mani iedvesmo.

Lai gan citiem, kam pašiem nav, iespējams, nedz 2, nedz 3 bērnu, nereti šķiet, ka 3-4 bērni, tas drīzāk ir pārbaudījums, nekā laime un nenormālas grūtības, kur nu vēl, ja ir dvīņi.., es tā nedomāju.

Nē, es negrasos apstrīdēt – grūtības ir arī vienu bērnu audzinot, tāpat, grūtības ir arī tad, ja nav jāaudzina pilnīgi neviens bērns.

Bet tā iespēja – mīlēt savus bērnus un saņemt no viņiem to pašu.. Tā, pavisam noteikti, aizēno izsvaidītās rotaļlietas istabās, reizēm neizēstos šķīvjus atstātos uz galda, sīkus ķīviņus un vēl daudz ko citu.

Tikai mūsu katra paša varā ir mainīt, uzlabot savu dzīvi, un nevienam nav tiesību norādīt – vai mums būtu jābūt viena vai divu vai varbūt 5 bērnu vecākiem. Daudzi no mums, uzsākot ar otro pusīti kopdzīvi, uzbur kaut kādas ideālistiskas ainiņas par to, kas gaidāms nākotnē. Tas viss ir brīnišķīgi, jo vadoties pēc tām var nodzīvot tiešām veiksmīgi, laimīgi pirmos kopdzīves gadus, kad cilvēki pierod viens pie otra. Pieslīpējas, tā teikt. Tad parādās pirmie bērni, un jāpieslīpējas, savā ziņā no jauna. Ne visiem tas izdodas, vēlāk kļūst jau mazliet sarežģītāk. Bet lieliski, ja ģimenes labklājība un abu vecāku veselība ir tāda, ka viņi veiksmīgi var tikt ar visu galā, un iespējams, tikt pie vēl kāda bērniņa.

Attiecīgi, pārbaudījums bērnu audzināšana un pāra kopdzīve ir jebkurā gadījumā. Lai iesper man ikviens, kas uzstājīgi sit kāju pret zemi un saka – viss ir tikai skaisti, tikai un vienīgi jauki un ideāli. Ir arī grūtās dienas. Gadās, ka pāris šķiras, gadās, ka kāds no bērnu vecākiem zaudē darbu un arī tas, tāpat kā ģimenes ienākumu samazinājums, rada problēmas, ne tikai fiziskas, bet arī emocionālas. Gadās, ka mamma nogurst daudzo pienākumu varā savā vāveres riteņa skrējienā.. Gadās, ka apnīk celties nezcik agri no rīta, skriet pa galvu pa kaklu, lai visu pagūtu gan mājās, gan darbā, gan ģimenē. Un tas ir tikai cilvēcīgi.

Tādās reizēs prasās iebakstīt sev, pajautājot– kāpēc mums ir bērni (vienalga, CIK!)? Jo mēs viņus mīlam, un viņi mīl mūs.

Un tas ir bezgalīgi skaisti – atrast šai mīlestībai laiku, katru dienu parunājoties ar bērniem un ne tikai pildot funkciju „mamma/tētis”, bet arī kļūstot par patiesiem, īstiem un vislabākajiem draugiem saviem bērniem. Nu tā, lai viņi ne tikai gribētu, bet arī uzticētos mums. Lūk, tā jau ir nevis sausā aprūpe – uztaisīt viņiem ēst, nopirkt drēbes, padomāt par izglītību.. Bet gan tas, kas padara mūsu dzīvi kopā ar bērniem par laimīgu vecāku kvalitatīvo dzīvi, kas patiešām sagātā prieku un baudu.

Sevišķi vakaros, kad pēc dienas skrējiena bērns jau pidžamā ir gultiņā, un viens otram varat pateikt – „Es tevi mīlu. No visas sirds.”

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
anita0501 11. augusts 2014 13:31

To nevar nosaukt ne par laimi ne prieku, yas ir kaut kas vairāk, tas ir kaut kas vārdos neizsakāms.
Protams ir brīži,kad gribas mest pie malas un mukt- tālu tālu prom no visiem un visa. Bet pēc mirkļa pienāk mazā meitiņa un, apķeroties tev ap kaklu, pasaka, ka tevi mīl. Un nav ilgi, ka klāt ir lielais brālis un māsa.
Pagaidām mēs esam trīs, brālis un divas māsas, taču abi ar vīru plānojam vēl arī ceturto.
Un runājot par pabalstiem un atlaidēm- nekad neko no valsts neesam prasījuši, nekādu palīdzību, iztiekam ar to kas mums pašiem ir. Ja jārunā par pabalstiem, tad arī tos mēs saņemas tikai pašus minimālākos, jo neviens neesam strādājis algotu darbu. Mums ir sava zemnieku saimniecība un pilnībā spējam sev nodrošināt pārtikušu cilvēku dzīvi.

Zita 10. jūlijs 2014 15:57

Mani bērni ir lielākais dārgums manā dzīvē. Audzinu šobrīd trīs meitas un divus dēlus. Ir pieteicies sestais mazulis, pagaidām mums visiem noslēpums:P Bet notiesas ir tik jauki vakarā pārnākt no darba un kad visi kā zirņi salec gultā ir dievīga sajūta. Nevaru savu dzīvi iedomāties bez viņiem.(inlove)(L)(L)(L)(L)(L)(L)

svetakarkovska 24. jūnijs 2014 20:10

es ari loti lepojos ar savu gimeni man ir 5 berni ( puikas) un jau pieci gadi aukleju meiteniti. Mamma meitenei strada arzemes, jau pieci gadi meitene aug musu gimene. Puikas man jau lieli , vecakam 18 gadi , 15 gadi , 14 gadi , 6 gadinu un jaunakam 2 gadini bus julija un meitenitei 7 gadi. Es priecajos ka man ir meita , loti gribeju meiteni .

ivonnacaune@inbox.lv 23. jūnijs 2014 22:01

Es ļoti lepojos ar saviem bērniem, esmu laimīga un priecīga,tagad mans lielais puika,kam ir jau 13 gadu palīdz auklēt savu mazo māsiņu,kuru viņš dievina,bet man tas ir liels atbalsts,pa to laiku es varu padarīt mājas darbus, abi brāļi ļoti mīl un čubina mazo māsiņu,viņi ir mani lielie palīgi.(party):)(F)

INGA_DZĒRVE 4. jūnijs 2014 14:04

Jā, pilnībā piekrītu, ka arī viens bērniņš ģimenē ir gan prieks un laime, gan arī pārbaudījums. Tāpēc esmu priecīga, ka ir ģimenes, kas runā ne tikai par "mums viss ir super", bet arī par atšķirīgo pieredzi un NORMĀLO ikdienu. Mēs taču visas reizēm nogurstam, un tas nebūt nenozīmē, ka esam sliktas mammas/sievas/sievietes.

skepter 4. jūnijs 2014 11:01

Es teiktu, ka gan un gan. Jo katrs bērns ir sava veida pārbaudījums ģimenei. Kaut vai tikai tas vien kā spēs solidarizēties audzināšanā, uzskatos u.t.t Un laime - jā tas arī noteikti ir.
Dienās, kad gribas lai tā ātrāk beigtos es pie sevis domāju...ka 80% smags darbs un 20% prieka. It kā tikai 20%, bet tie ir tik pacilājoši

MieraVējos! 4. jūnijs 2014 10:52

Viennozīmīgi-Liela ģimene ir Laime!(L)
Tie noguruma momenti ir tik nenozīmīgi salīdzinot ar tām daudzajām bučām,smiekliem,bērnu čalām,prieku brīžiem ikdienā.Mīlīgajiem bērnu strīdiem,kurš mammu mīl vairāk :)
Atzīstu,bija brīdis,kad saķērusi galvu sēdēju un domāju,vāks!Ko esmu izdarījusi...Bet tas bija tikai mirkļa vājums :$ Jo tik laimīga cik esmu tagad-to nevar pat uzrakstīt,bet mammas,kuru ģimenē ir vairāk par 2 mani sapratīs (F)