Dvīnītes aug: PIECI raibi mēneši jau izdzīvoti

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Nu vai tad nepaliek jau vieglāk, daudzi jautātu. Bet nē, tā īsti vieglāk vēl nepaliek, paliek citādāk, droši vien, tā ir ar visiem bērniem. Šajā mēnesī esam izdzīvojuši ļoti daudz un dažādu emociju. Ar šīm abām jaunkundzītēm viegli nav, ne velti es bieži sev iebakstu un atgādinu, ka viņas nākušas kā manas dzīves, pagaidām, lielākais pārbaudījums un izaicinājums.

Miegs - meitām nāk no rīta, mammai - naktī

Guļ  meitenes pa dienu normāli tikai tad, kad esam trijatā un ir pirmā dienas daļa, pēc tam - par normālu miegu, kas ilgst ilgāk kā 30 minūtes, var vienkārši aizmirst. Ja arī iemieg, tad mamma var pārvietoties kaut uz pirkstgaliņiem un zeķes pieskaršanās pie grīdas var pat pamodināt. Vakarā paliek tikai trakāk. Reti ir tāds vakars, kad mazās gulēt aiziet laicīgi un mierīgi, lai gan pa dienu nav nekā tāda, kas viņas kaut kā īpaši satrauktu. Man dažreiz pie sevis jāpasmaida, sakot, - no rīta man bija citi bērni, vakarā - tie laikam jau citi dvīnīši :) Naktī ceļas 2-3x katra.

Ēst var 13-14 reizes diennaktī

Ar ēšanu ir tā, ka man jau šķita, ka viņas ēd visai bieži, bet tā pa īstam to sapratu slimnīcā, kad pierakstīju 6 dienu garumā, cikos meitenes ēd, jāsecina bija, ka viņas visbiežāk ēd 13-14 reizes diennaktī. Ēd krūti, bet, ja mamma nav atradusi pa dienu laika, lai dzertu un ēstu DAUDZ, pirms miega jau var just, ka abas paliek dusmīgas tikai tāpēc vien, ka piens ir krūtīs jāmeklē pa kanāliem, nevis viņš pēc pāris zīdieniem atgādina par savu klātbūtni. Tad nu reizi dienā pirms miega, savam mierinājumam, devām mākslīgā piena maisījumu, ar domu - varbūt nogulēs ilgāk līdz nākošajai ēdienreizei. Bet nu... Kas tev deva!

Ļoooooti daudz burbuļo, smaida, un sāk pat iespiegties!

Tas gan tā riktīgi, riktīgi forši - nāk istabā tētis, meitas smaida, pienāku es, smaida.Vispār par to, kā viņas izrāda emocijas, man ir liels prieks. Kad ir tādas smaidīgas, priecīgas, tā vien gribas čubināt, bučot un mīļot. Kad dusmojas, tad, jāsaka atklāti, ir bijis, ka pati sāku raudāt un ir bijis arī, ka esmu izmisumā, jo abas raud reizē, nomierināt nevar ne vienu, ne otru, grozies, kā gribi - runājos, dziedu, mīļoju, pa vienai, abas, lieku pie krūts, nekas nelīdz... Protams, to zin un tam cauri ir gājusi ikviena mamma, bet katra tāda reize konkrētajā brīdī tiešām var izsist no sliedēm un pacietības.

20141217190921-60495.jpg

Aizvien vairāk visu grib aptaustīt, tāpēc īpaši par labām atzītas ir rotaļlietas, kas nav rotaļlietas

Patīk spēlēties ar auduma gabaliņiem, aptamborētām koka pērlītēm, auduma zivtiņām.. Un daudz, daudz labāk nekā ar plastmasas rotaļlietām, lai gan mums ir arī tādas. Bet, jāsaka, ar laiku esmu palikusi gudrāka. Ja Artuss bija apkrauts ar grabulīšiem, rotaļlietām, kas "it kā attīsta", tad mazajām tāda veida rotaļlietu ir visai maz, vairāk ir kaut kas manis uztaisīts, uzšūts vai tādas vienkāršas, mājās atrodamas lietiņas.

Ja "darba laikā" paņemu klēpītī, noteikti tiek apčamdīts galds, tas, kas tuvāk rokām - kāds vadiņš, kāds rakstāmais, kāds papīra gabals. Gribētos jau arī datorlietas apgūt, bet uhh - vēl par jaunu! :)

20141217195411-92443.jpg

Paciesties? Necik un nemaz!

Ļoti nepacietīgas gan, to varu pilnīgi godīgi pateikt. Atceros, ka man arī Marisa tāda bija, un jāsaka - savos 3 gados īsti nekas nav mainījies. Joprojām lielā dāma ir ļoti nepacietīga. Mazās, ja viņām ir vienai uz otru jāgaida, piemēram, viena tiek ģērbta, otra arī nupat sašāvusi bikses, tā otra mierīgi negaidīs, dusmosies kā mazs, ragains velniņš. Un tā ar daudz ko. Gribas visu tūlīt un tagad. Kļūstu elastīgāka, un mājas lietas jau esmu iemanījusies apdarīt pat ar vienu no viņām rokās, jo citādāk jau praktiski nav iespējams. Vakarā neko tīrīt, mazgāt, kārtot, berzt negribas, jo ir arī lielie bērni, kam jāvelta laiks un vīrs.

20141217191119-27928.jpg

Iemācījušās atspiesties uz rokām un noturēties

Tādu sasniegumu pirmais pamanīja vīrs, kad Adrija sevi smuki noturēja, atbalstoties uz rokām tā kārtīgi. Un nākošajā dienā to pašu izdarīja jau arī Andreta. Tā viņas laikam viena otru papildina.

20141217190953-39014.jpg

Veļas uz visām pusēm - reizēm jāgaida ilgi, un dusmojas, jo apnīk vienā pozā, bet reizēm, liec, kā gribi, pēc sekundes bērns jau apvēlies. Un smieklīgi izskatās, kad viena no māsiņām kaut ko aizdomājas un pēkšņi apgāžas :)

Uz vēdera dzīvoties joprojām vairāk patīk Andretai.

20141217191049-82383.jpg

Mazās ir sākušas vēl trīsreizvairāk siekaloties, tad nu sāk šķist - varbūt, ka nāks drīz arī pirmie zobiņi ciemos, bet nu - tad jau redzēsim, jāgaida, nekas cits jau neatliek, vai ne?

20141217195329-55235.jpg

20141217191231-39135.jpg

Nav neviena diena, par kuru varētu teikt - ir tikai grūti, un nav tādu dienu, kas paiet tikai vienos priekos un gumijniekos. Viss ir līdzsvarā. Mūsu ģimenes harmonija pagaidām ir citādāka, nekā to izprot lielais vairums :) Bet tas nemaz nav slikti! Paies šis laiks, un tāpat kā tagad skatos uz vecāko bērnu "trakā asaru laika" bildēm, tā vēlāk skatīšos arī uz dvīnīšu bildēm :)

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ieva 18. decembris 2014 20:42

Raušuki:D Izturību un veselību tev izbaudīt šo laiku, jo tūlīt tak tas viss paies un sāksies jaunas mazās šaizītes:D Par spīti nogurumam, nepacietībai šis taču ir īpašs laiks - man jau tas nemaz nav tev jāstāsta. Tev tik brīnišķīgi sanāk (nu vismaz uz ekrāna) :*
Turies!