Dvīnītes aug: Un 12 mēneši ir izdzīvoti! Jāaaahū!

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Jūs domājat - tas bija viegli? Nekā nebija.. Godīgi sakot, man ne ar vienu no vecākajiem bērniem tik traki nav gājis, kā man gāja šī gada laikā ar mazajām (nu jau lielajām!) dvīnītēm, bet tai pat laikā es zinu - tas viss ir bijis tā vērts. Tā bija milzīga pārbaude man, milzīga pārbaude mums visiem, kā ģimenei, un iespējams, tieši dvīnītes ir tās, kas mums tik ļoti daudz ko svarīgu iemācīja. Vairāk palīdzēt vienam otram, būt saliedētākiem, kritiskākajos brīžos saprast komandas spēka nozīmīgumu un daudz ko citu. Arī to, ka liela ģimene ir ne tikai (citu acīm) lielas briesmas un bardaks, bet arī kaut kas foršs un neiedomājams. Un vispār - nekas nav neizdarāms (es situ sev pa pleciņu..).

20150715120116-16962.jpg

Mazās dvīnītes divpadsmito mēnesi sagaidīja ar 4 zobiem mutē

Tiešām un joprojām viss notiek praktiski vienlaikus: iznāca vienai otrie divi zobiņi, un tad otrai arī uzreiz. Staigāt pieturoties sāka viena, un tad arī otra. Adrija jau mācās pat atlaist rociņas un kaut sekundīti noturēties kājās bez turēšanās.

Toties Andreta prot ierausties vairākās gultās, uzrauj celīti gaisā kā suns pie staba un aiziet - gultā iekšā.Un tad notiek neiedomājamākās lietas - kā nosargāt bērnu, naktslampiņas kontaktu un daudz ko citu..

20150715120405-81041.jpg

Blēņdares - pamatīgas

Tāds bardaks, ko sataisa viens bērns (un esmu to piedzīvojusi simtiem reižu, liekot roku uz sirds), nav salīdzināms ar dvīņu nedarbiem. Izmētātas rotaļlietas vienā stūrī, tūlītēja pārvietošanās uz citu telpu, kur tiek darīts tas pats. Jā, bet tas lielajiem bērniem ir iemācījis daudz ko slēpt un nedrošās lietas turēt neaizsniedzamākās vietās. Bet dvīņi palikuši gudrāki skuķīši - iemācījušās noplēst drošības aizdares vai atknibināt vaļā, lai tomēr tiktu pie kārotā. Viņas nebaida pilnīgi nekas.

20150715120515-20326.jpg

Tā es vienā dienā sadzirdu, kā ieslēdzas cepeškrāsns, pēc tam tiek no sienas viņu istabā noplēsti tiešām MILZĪGI tapešu gabali (bet tētis pielīmēja, viss ok), tā tiek plēstas neuzmanīgi tomēr atstātās grāmatas - bez jebkādas žēlastības, apgrauztas vēstules, kas atstātas koridorā, nogaršoti neskaitāmi netīru apavu pāri, izvandīti atkritumu spaiņi un viens no tiem jau pārcēlies pat virs izlietnes stāvēšanai. Ja uz galda malas nejauši kāds aizmirst traukus, tad arī par tiem varam aizmirst mēs paši, vai vismaz par to saturu noteikti.

20150715120604-70964.jpg

20150715120649-24767.jpg

Pagājušā mēnesī iemācījās padzerties un piesūkt pilnu muti ar ūdeni - ar mērķi: izspļaut to otrai virsū vai uz galda vai grīdas, lai pļekšķinātu ar rokām! :)

20150715121017-46918.jpg

Man visur jau pa ķērienam ir dvielis, mitrās salvetes vai vismaz tualetes papīra rullis, lai netīrību varētu neitralizēt :D

Paliek jūtīgākas

Svešās vietās, ar svešiem cilvēkiem viņas vienmēr bijušas drošas, bet nu sāk tā kā lūpiņu savilkt uz raudienu, apzinās - mamma un tētis, savējie, tomēr ir paši labākie. Un ko tie svešie vispār grib mūs gramstīt un rokās ņemt?

20150715121151-25984.jpg

Un ir tik mīļi apzināties - tu tam mazajam kukainim esi pats labākais viņa dzīvē. Pats, pats, pats!

Ņemam visur līdzi, un nu to darīt ir jau vieglāk

Mēs jau katru reizi paredzam ikvienu kritisko situāciju, brīdi, un par visu ir padomāts, lai nebūtu pašiem visa ceļa garumā jāārdās un jādomā - kur piestāt un ko tagad darīt vispār, kā tikt galā. Mazās ceļo gan ar mums pa veikaliem, gan pastaigās, gan uz jūru, gan ciemos, gan pat visādās darīšanās, kur viens var palikt ar abām mašīnā, vai katram sava rokās. Tiekam galā, jo, kā paši smejamies - vai tad ir varianti?

20150715121432-79784.jpg

Mīļvārdiņi? Nu ir, ir..

Ja no dzimšanas viņas mums ir tēta dūdiņas un peciņas un Marisai - meituksīši. Tad tagad ir arī vārdiņu atvasinājumi parādījušies, ko lielie bērni arī pielieto ikdienā - Adrija ir Adrucis, Andreta - Andrucis. Un tomēr - pamatā vārdā. Man tā patīk labāk.

20150715121306-68211.jpg

Kopumā neticas, ka gads kopā ir izdzīvots, un nu ir jāsteidz pretim jaunām lietām, jauniem piedzīvojumiem, pārmaiņām, pārdzīvojumiem, izaugsmei. Gaidām pirmos patstāvīgos soļus. Un jā - viss notiksies, kam vien paši ļausimies!

20150715121533-68403.jpg

Ja es sevi reizēm pieķeru domājam dēļ visa izdzīvotā - "būtu pirmie bērni, būtu noteikti vienīgie", tad pēc brīža es jau savācos un sev saku - viņas neienāca manā dzīvē tāpat vien. Mums katram Dieviņš iedod tieši tik, cik varam panest. Jo stiprāki esam, iespējams, reizēm jo sarežģītāka dzīve. Un kas ir ikdienas "štrunti", ja tev aug vesels bariņš brīnišķīgu bērnu? Kas tas viss ir, ja katrs no viņiem tev pasaka - "es tevi mīlu, mammīt!", vai vismaz izrāda to ciešā apskāvienā (kā dvīņuki).

Laižam uz priekšu!

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kate 2. oktobris 2015 15:13

Mammai lielu izturību un daudz, daudz, daudz spēka.

Kate 2. oktobris 2015 15:12

Apsveicu, patiešām no visas sirds, jo ļoti labi zinu kā ir audzināt dvīņus. Man ir dvīņu puikas kuriem šobrīd ir tikai 7 mēneši. Reizēm iet gana traki, bet nu turamies.

Ilzhukinjs 19. jūlijs 2015 16:54

Novēloti, bet nemazāk mīļi sveicini mazajām draiskulēm dzimšanas dienā! (F) Un Tev, Inguci, novēlu lielu izturību :*

Ieva 16. jūlijs 2015 22:52

Lai jautra, aizraujoša un intriģējoša došanās tālāk! Milzu pacietību, izturību un sapratni vienam pret otru visiem jums - kā maziem , tā lieliem!Un lai veselības vezums vienmēr spēj tikt līdzi jūsu tempam! Hip hip urrā!!!