Mēs nekļūstam par daudzbērnu ģimenēm pabalstu dēļ

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Es laiku pa laikam dzirdu dažādas, ne visai patīkamas frāzes par to, ka daudzi vecāki "ražo dēļ pabalstiem", un tas man liek aizdomāties tā pamatīgāk par šo tēmu. Kā, pie velna, var "ražot pabalsta dēļ", ja šis valsts atbalsts naudiskā izteiksmē ir pavisam īsu brīdi? Es domāju, ka ļoti daudzi no gudrajiem spriedējiem un šīs frāzes lietotājiem neapzinās katras ģimenes patieso motivāciju - kļūt par daudzbērnu ģimene, jo bērni ir jāaudzina, jāuztur, jāmīl ilgtermiņā, ne tikai pirmajā dzīves gadā, kad valsts atbalsts ieripo maciņā. Un mums, latviešiem, jau mūždien ir tāda tendence, pielīst pie otra latvieša durvīm, ielūkoties aiz to robežām pa atslēgas caurumu, lai vēlāk izdarītu kaut kādus SAVUS secinājumus.

Kas ir tas iemesls, kāpēc mēs kļūstam par daudzbērnu ģimenēm?

Es šaubos, ka tas ir tāpēc, ka ar šo gadu valsts sola lielāku daudzbērnu ģimeņu atbalstu..

Es šaubos, ka tas ir tāpēc, ka mūsu vecāki, mēs paši varbūt esam no daudzbērnu ģimenēm

Un es nedomāju, ka tas vienmēr ir "tā nejauši" sanācis.

Kā ir "sanācis" man?

Protams, arī es neesmu starp māmiņām, kas vēlas kliedzoši aicināt: dzemdēsim, radīsim un audzināsim ar mīlestību vien priekš savas valsts.. Tas būtu neprāts. Jo par katru radīto dvēselīti jāuzņemas atbildība, jāapzinās realitāte un katram savas iespējas. Un tomēr es teikšu - neba naudiņa ir tā, dēļ kuras mēs, mammas, radām par kādu bērniņu vairāk.. Viss, ko mums vajag, ir atbalsts un sapratne, nekādā gadījumā- nosodījums un citu nievājošā attieksme.

Jo vairāk cilvēku uzzin par manu dvīnīšu gaidībām, jo biežāk, saprotams, saņemu jautājumus un "spriedumus" par to, cik būs grūti, smagi. Man prasa, kā tagad būs, kā dzīvosim, kā varēsim izaudzināt, kā sadalīsim vispār pat istabas bērniem. Bet viss, ko man gribas tādās reizēs ar smaidu sejā teikt, ir - Ja jūs neprotat priecāties līdzi, un, ja jums īsti nav, ko teikt, tad labāk nesakiet neko un savu neizpratni par situāciju, kurā jums nebūt nevajadzētu iedziļināties, viedokli paturiet pie sevis.

Mēs gribējām kopīgu bērniņu, jā - un izrādījās, ka mums tādi būs divi. Un labāk taču ir gribēts bērniņš, nekā citu spiediena pēc (jo citi domā, ka vajag/nevajag) radīts mazulītis. Līdz sajūtai, ka esi kam tādam gatavs, ir jānonāk pašiem vecākiem, arī, ja situācija viņus skārusi negaidīti.

Man ir divi, būs vēl divi. Viņam viens, būs vēl divi. Mums kopā viņi būs pieci. Un mēs visi mīlam viens otru, un šis mūsu skaits tikai spēcina mūsos pozitivitāti un šo mīlestības sajūtu. Ir fantastiski skaisti apzināties, ka tev ir tik daudz mazu siržu, ko mīlēt, un - šī mīlestība ir abpusēja. Mēs kopā padaram savu ikdienu krāsaināku, jautrāku, jā, reizēm tajā ienāk haoss, bet tik un tā, lai arī sevi nepieskaitām pie tā līmeņa, kas "varētu atļauties tikai tik vai šitik bērnus", un starp mūsu bērniem būs vienmēr īpaša saikne. Es to zinu.

Topošā māmiņa Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Agnese.A 27. marts 2014 12:58

Tu ļoti skaisti pateici! To par tām daudzajām sirdīm :)Mīlestība nedalās, bet reizinās :) Tā tas ir, un, kas to nesaprot, tie lai nesaprot.
Mums bija līdzīga situācija - mani divi, viņam viens. Nu vajadzēja taču kopīgu bērniņu, lai justos kā īsta ģimene, lai mīlestībai būtu piepildījums!

MieraVējos! 25. marts 2014 17:25

(F)

sandra3+ 25. marts 2014 15:39

Veiksmes Jums visiem (Y)

e.r.i.c.a 25. marts 2014 13:51

(Y)