Jau 30 nedēļas gaidām savas dvīnīšmeitiņas

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

JĀ! Trauksme mani ir atradusi, jo nu ir sajūta - velns, jau 30 nedēļas pagājušas, un vēl tik daudz kas jādara, tik maz laika atlicis līdz tikšanās brīdim ar meitiņām.. Bet ir arī labās pārmaiņas, nu tādas, ar aci saredzamās, kas man vienmēr nozīmējušas ļoti daudz - daļa virtuves ir jau sakārtota. Tiklīdz virtuvē beigsies darbi (jā, tur vēl ir gana daudz, ko darīt, bet nu tik un tā..), palēnām varēsim sākt pieķerties dāmu istabai. Jau iedomājos, ka tur dzīvos 3 dāmas, un gribas pasmaidīt.

Spiedienas sajūta, nogurums un akūta nepieciešamība pēc mīļuma

Spiediens uz iekšējiem orgāniem kļūst aizvien jūtamāks, ir grūti nosēdēt ilgāk vienā pozā. Ne tikai mājās, dīvānā, bet arī auto un sabiedriskajā transportā.  Šo nedēļu pati savu un vecāko bērnu aktivitāšu dēļ, pavisam noteikti, varu saukt par īstu bezmiega nedēļu un nedēļai tuvojoties uz beigām mans ģīmis vakaros paliek aizvien skābāks, jo jūtos nogurusi. Ļoti. Divas dienas pēc kārtas nav gulēts vairāk par 5 stundām, un nekas jau nebeigsies. Nē, es no rīta nemostos jau neapmierināta ar riebīgu grimasi, kā citiem tas ir, ja ir grūti pamosties. Es izraušos no gultas un vienkārši sāku darīt lietas: brokastu gatavošana, drēbju salikšana bērniem (vakaros man tas visbiežāk nav pa spēkam), nomazgāšanās, tad modinu katru no bērniem, palīdzu nomazgāties, lielais ģērbjas pats, mazajai piepalīdzu, matu taisīšana.. Vešana uz izglītības iestādēm. Un, ja celšanās man ir jau ap sešiem rītā, tad klusums mājās, kad atgriežos no pēdējās izglītības iestādes ir tikai mazliet pēc astoņiem no rīta. Tad sākas mana īstā darba diena.

Aizvien vairāk gribas nevis sēdēt ar bērniem uz grīdas un aktīvi iesaistīties viņu rotaļās, bet paķert kādu klēpī, pabužināt viņa matiņus, vai vienkārši apķert, apmīļot, parunāties. Tā mierīgi, bet dikti mīļi, kā atgādinot viņiem, ka es ar viņiem būšu kopā vienmēr, vienmēr. Un man tik ļoti vajag to viņu uzticēšanās, paļaušanās sajūtu kā ēst. Tiklīdz to sajūtu, tā vienmēr ir miers man, manam prātam, un zinu - viss ir kārtībā, pat, ja esmu nogurusi, vai neesmu paguvusi kaut ko izdarīt, neesmu parotaļājusies, neesmu pamācījusi šodien kaut ko..

20140529104311-43244.jpg

Artuss mācās nemanot, var nosaukt precīzi pa burtiem jau arī garus vārdus - ZIRNEKLIS, TELEVĪZIJA, un attiecīgi - prot tos lēnām arī izlasīt. Arī Marisa sāk pamazām saprast, kāds vārdiņš ar kuru burtu sākas, un viņai sāk vispār interesēt tādas lietas.

Tipiska sieviete - man nekas neder..

Pašlaik nav sajūtas, ka svars baigi būtu audzis, bet karstajās dienās jutos ārkārtīgi ar sevi neapmierināta - drausmīga svīšana un likās, ka nekas no tā, kas man ir, neder un nav piemērots laikapstākļiem. Ziniet, - visas tās sievišķīgās, čīkstošās sajūtas: "Es tizli izskatos, man nekas neder.. Pēc kā es izskatos šajā krekliņā? Fuj..".

20140529104233-22009.jpg

Bet tad, kad Artuss man saka, ka es esot viņa resnulīte, man mani apaļie parametri nemaz netraucē, jo es jūtu - es savējiem šķietu dikti mīļa. Un tas ir pats labākais.

Bailes, dzemdības gaidot, tomēr parādās

Kļūstu vispār aizvien bažīgāka, jo sāku vairāk pievērst uzmanību meitiņu kustībām, un brīžiem liekas, ka augšējā dāma kustas vairāk.

Tāpat prātoju par to, ka noteikti būtu vērts aiziet uz ķeizargrieziena lekciju Māmiņu Kluba Vecāku skolā, jo aizvien vairāk speciālistu manu gadījumu visai ātri novērtē kā "ķeizars būs".. Es nevarētu teikt, ka es par to būtu sajūsmā, jo gribētos dzemdēt meitiņas pašai, bet tai pat laikā - es apzinos riskus, un man ir svarīgāka meitiņu veselība. Man ir bijušas divas dabīgās dzemdības, un lai arī par ķeizargriezienu esmu daudz lasījusi, un it kā esmu labi informēta, tomēr.. es baidos. Es nebaidos tā paniski, bet iekšā kaut kas kņud, iedomājoties, ka man "griezīs un tad šūs"..

20140529104401-27515.jpg

Tāpat ik pa laikam dzirdu (ne nu gluži no kaimiņtantēm..), ka man visdrīzāk dzemdības var sākties ātrāk dažādu iemeslu dēļ, un ka vispār laiks no 30.līdz 34.nedēļai ir visai riskants vienolas dvīnīšiem..

Bet tiklīdz es viņas sajūtu, un to es jūtu katru dienu, es pasmaidu, jo zinu, ka viss ir labi. Tāpat arī vakaros, kad dvīnīštētim jautāju, vai juta kustības arī viņš, kad esmu piespiedusies klāt. Viņš jūt, un es atkal pasmaidu. Cik labi, ka bērniņi caur kustībām mums par sevi var ziņot!

Galīgi nepatīk tas, ka šajā grūtniecībā jau kuro reizi esmu saaukstējusies. Vispār laikam imūnsistēmas nav, vai arī to pievācis kāds cits. Kārtējo reizi kaut kas uz angīnas pusi..

Bet lai nu kā, es jau tagad varu sev uzsist uz pleca, jo manī ne mirkli nav zudusi pārliecība par to, ka tas, kas ar mani notiek, ir Dieva svētība, likteņa dāvana un dzīves lielākais pārsteigums, kuram lemts iet cauri!

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
evandzeliina 15. jūnijs 2014 18:33

...jā,laiks skrien nemanot... :) Liekās,ka vél nesen nāci uz Lindu ar lielo punci,kad biji pirmā bérniņa gaidībās...:) Un skat, jau vienā piegājienā būsiet daudzbérnu ğimene.... :) Malači un no sirds apsveicu....vélu spèku un izturību....

Zābaciņi 31. maijs 2014 13:10

Sveika.:)
Lasiju tavu blogu tiešām ļoti jauks.:) sēdēju un smaids mani nepārprotami pārņēma.:)

vēlējos Tev piedāvāt varbūt vēlies iegādāties jaukus zābaciņus savām princesītēm.?

Ja šeit neatradi to ko vēlies vari pasūtīt arī pēc individuālām velmēm izvēloties citu krāsu un izmēru.
Pēdiņas garums ir 10cm.

Pērkot divus pārīšus saņemsi 25% atlaidi.
Viens pārīts- 10euro.

INGA_DZĒRVE 29. maijs 2014 17:36

Jā, Artuss tiešām tā man saka, un citreiz viņš vēl tā kā tāds īsts, gādīgs rūķis par mani pasmīkņā, ja es kaut kur nevaru tikt/iespraukties, atgādinot, ka man jau tas punčuks kā resnulītei :D

MieraVējos! 29. maijs 2014 14:18

Resnulīte-tik mīļi skan (inlove) Jauki,ka Tu ar mums dalies gaidību laikā ,paldies Tev (F)

skepter 29. maijs 2014 13:17

Spēku, smaidu un daudz vieglu dienu :)