Kā tas ir, kad no pieciem četri apslimuši un ar diviem no viņiem - slimnīcā

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Pirmā klepot sāka Marisa, bija jau novembra vidus, un jābrīnās gandrīz par to, ka mani lielie bērni slimoja mazāk, kā citus gadus. Izbrīns pat nepaguva atnākt, kad Marisas klepus pieauga spēkā.. Vedām pie ģimenes ārsta, 5 dienas meitenei bija pat paaugstināta ķermeņa temperatūra. Atbilde uz jautājumu par to, kas bērnam kaiš, laikam jau vispopulārākā - "kaut kāds vīrusiņš". Bet, ja temperatūra nebūšot ceturtdien un piektdien arī, pirmdien jau varot vest uz dārziņu. Izbrīnījos, jo klepus tomēr nebija no mazajiem.

Vai jūsu pediatrs brīvdienās ceļ klausuli?

Tā nu ceturtdiena, piektdiena, sestdiena pagāja visiem klausoties, kā Marisa klepo, un svētdien klepot sāka abas dvīnītes. Turklāt Adrija diezgan spēcīgi, un manāmi abām ar katru stundu kļuva aizvien sliktāk. Kā ieklepojas, tā raud, var pilnīgi ar neapbruņotu aci redzēt, kā katrai no viņām sāp visas iekšas klepojot. Tad sākām manīt, ka Adrijai elpa trūkst un klepus strauji paliek aizvien biežāks. Zvans ģimenes ārstam. Neceļ. Zvans atkal. Neceļ. Neceļ. Neceļ.

Prom uz slimnīcu!

Tiek pieņemts lēmums vest uz "ātrajiem", kur tiekam pie ceļojuma zīmes uz slimnīcas bērnu nodaļu pie ārsta uz apskati. Arī Andreta pievienojas Adrijai un abas kļūst jau pilnīgi bez spēkiem no klepus. Visvairāk biedē elpas trūkumi.. Ārste apskata un secina, ka esam laicīgi ieradušies, jo meitenēm sācies laringīts, kam tiešām ir strauja "notikumu" gaita, un mazajām tūkst ciet elpceļi. Pirmā nakts, pēc dakteres ieteikuma paiet, ne tikai klausoties, kā meitenes klepo un raud, bet arī klausoties, kā viņas elpo.

20141203153439-13341.jpg

Slimnīcā uzreiz, par spīti svētdienai, ķērās pie lietas - tikām pie inhalatora, meitenes elpoja zāles un tika ņemtas pat asinis analīzēm. Viss būtu vēl kaut cik normāli, ja vien neuzzinātu, ka mājās Marisai klepus paliek lielāks un viņai pievienojies arī lielais ģimenes bērns. Nu ko - vīram slimības lapa, viens uz dārziņu vedamais bērns, divi slimnieciņi un vismaz 3 apciemojumi dienā slimnīcā pie mums, lai vismaz kaut cik palīdzētu.

Pirmās naktis pagāja drausmīgi. Meitenes klepoja un raudāja, nevarēja iemigt. Abas sēca. Adrijai pazuda balss. Daktere teica, ja mēs būtu palikuši mājās, viss varēja būt vēl sliktāk. Nomierināt divas vienlaicīgi - tas bija briesmīgākais, kas man bija jāpiedzīvo, jo meitenes mums jau tā pēc dabas ir ļoti nemierīgas.. Kamēr Adrija pie inhalatora burtiski ārdās un kliedz, Andreta jau raud, un abas reizē un vēl inhalatoru paņemt rokās nevar. Māsiņas ne vienmēr ir sasaucamas, un mums neskaitāmas reizes gadījās, ka ienāca tad, kad es biju nupat nomierinājusi un nosmaidīja, sakot - cik mums viņas mierīgas..

Viņām abām arī muguriņas ar parafīnu tika sildītas.

20141203153500-97263.jpg

Meitenes sākumā baidījās no svešās telpas, vēlāk, kad jau pierada, neizlaida mani no acīm, es pat normāli uz tualeti brīžiem tikt nevarēju. Katru vīra vizīti izmantoju maksimāli - normālai, nesteidzīgai paēšanai, padzeršanai, sevis sakārtošanai un vispār - kaut kādai cilvēcīgai atpūtai.

Mājinieki grib palīdzēt arī citiem slimnieciņiem

Mani lielie mājas slimnieciņi kopā ar manu vīru salasīja priekš bērnu nama bērniem rotaļlietas, ar kurām vairs nespēlējas, jo mums bija ne tikai grūti noskatīties uz savām raudulīgajām dāmītēm, bet arī uz bērniņiem, kas ir mazi un pavisam vieni slimnīcā. Vietā, kur viņiem vajag ļoti, ļoti atbalstu.. Māsiņu attieksme - kā kurai. Cita ļauj kādu našķīti tiem bērniem iedot, cita pasaka:"Un tad viņi te vemstās, pievems visu... Neko nevajag dot!", cita uzrunā par zaķīšiem un saulītēm un palīdz uz tualeti aiziet, cita atnāk un norāj, ka iet uz tualeti un nečurā palātā esošajā metāla podiņā no padomju laikiem (kāpēc tiem bērniem, kas bija kopā ar mammām, tika iedoti normāli plastmasas podiņi?)

Mājās arī vīram bija pamatīgs skrējiens: katru rītu jāceļas, jāsagatavo Artuss dārziņam, jāaizved, jāskrien pie pārējiem, jāgatavo ēst, jādod zāles.. Un vēl, un vēl, un vēl.. Un tad visam pa vidu jāatceras, ko mums atvest uz slimnīcu.

Uzlabojumi Adrijai nāca ļoti lēni..

Adrijai slimnīcā taisīja arī RTG, bet biju šokā par to, kā tas viss notiek, ja slimnīcā ir māmiņa viena pati ar dvīnīšiem. Kā notiek? Nu tā - māsiņa atnāk un pasaka,  - "Otru var ielikt gultiņā uz to brīdi, es pieskatīšu" un pati aiziet prom. RTG ir citā ēkā vispār, un tā kā es zināju, kā tur parasti tas viss notiek, tad zvanīju vīram, lai steidzas pie Andretas, un labi, ka tā, jo biju prom mazliet vairāk kā pusstundu, un tajā laikā palātā māsiņa ienāca tikai vienu reizi pārbaudīt, vai Andretai vienai pašai tur viss ir normāli..

Medicīnas personāla sastāvs - raibs, kā jau jebkurā kolektīvā

Arī ar ikrīta kārtību - kā kurai māsiņai. Cita pielaidīgāka, smaidīgāka, ja redz, ka bērniņš saldi guļ, nebāžas virsū ar termometru, cita septiņos no rīta jau iesperas palātā ar izskatu "Likums un kārtība ir klāt!" un pat ieminēties nedrīksti, ka taviem bērniem vispār nav paaugstināta temperatūra un vispār, viņi gandrīz visu nakti nav gulējuši un tikai tagad normāli aizmiga.. Jāceļ augšā, jāmēra temperatūra, jātaisa inhalācijas, jo "Likums un kārtība" ik pa brīdim iesperas iekšā, lai noskaidrotu, vai inhalācijas jau veiktas, lai gan cita māsiņa ienāk un pasaka - "Tas vēlākam. Šitās vienai, šitās otrai zālītes.."

20141203153615-41104.jpg

Daktere abām katru dienu klausījās ne tikai plaušas, bet arī sirsniņu, jo tā kā tik maziem bērniņiem sirds ir pa pus krūšu kurvi, arī RTG uzņēmumā visu redzēt nevar, lai saprastu, cik tālu ir iekaisums. Taisīta tika arī abām sirds kardiogramma ar speciālu aparātiņu. Daktere gribēja būt droša par skābekļa daudzumu asinīs, jo tad redz, cik daudz un vai vispār palīdz tās tūsku noņemošās zāles abām.

Divas reizes mums gadījās tā, ka viena māsiņa tomēr ienāca un palīdzēja man brīdī, kad abas mazās zaķenes histērijā raudāja. Tas bija briesmīgi. Es abas rokās reizē biju paņēmusi, un nekas nelīdzēja. Neturēsi taču vienu mierinot un otru atstājot gultā.. Tā nu es ar abām, līdz pašai sāka asaras līt. Ienāca ļoti cilvēcīga māsiņa un mēģināja palīdzēt, bet arī viņai neizdevās mazo nomierināt. Es nomierināju Andretu un tad vienkārši samainījāmies.

Mūs izrakstīja pēc 6 dienu tusiņa slimnīcā

20141203153643-14196.jpg

Mājās lielie arī bija tēta pavadībā apārstējušies, bet mazās mājās atgriezās vēl nemierīgākas, jo saprat - atkal jāsadala būs uzmanība uz visiem :)

Lai nu kā, ja mājās ir vairāk kā viens bērns, un vairāki no bērniem slimo, tas prasa nenormālu izturību, vecāku pacietību, normālu spriestspēju, un jāsaka atklāti - arī lielu finansiālo ieguldījumu, jo pat viens klepus sīrups uz diviem aiziet ai, ai, ai, cik ātri..

Mājās atgriezāmies ar svaigi pirktām zālēm, kas jāturpina lietot vēl šodien, tātad - vēl turpinām savu ārstēšanās kursu.

Vēlu neslimot!

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ineta 5. decembris 2014 11:01

tik traki man vel nav bijis .paldies Dievam mani berni tiek cauri ar iesnam un nelielu klepu ,bet tik lidz sanak iesnas man lielais paligs ir zvaigznite ar kuru iesmere nedaudz pie deguna un krutis nedaudz iesmereju un loti labi palidz. ja ir temperatura par siem daudziem gadiem ir pieradijies ka nav labaka par PANADOL BABY. palidz un berni nav pret .

LAI JUMS VISAM UN BERNIEM LABA VESELIBA

irocka 3. decembris 2014 22:29

Lai visiem Dievs dos speku pardzivot tos brizus,kad slimo musu berni.Ari es gribu pastastit par mana vecaka berna slimibu,par kuru uzzinajam nesen,bet kura nekad nepariet.Manam delam 8gadi.Pec simptomiem nodevam analizez un nakamaja diena bernu nacas vest uz slimnicu no skolas ar diagnozi " cukura diabets".Kaut gan daudz lasiju par to slimibu,cereju,ka analizes bus labas...bat kad no rita pazvanija gimenes arsts un pateica ka bernu vajag steidzami vest uz slimnicu,man bija liels soks.Raudaju un neticeju,ka ta ir patiesiba.Neuzrakstisu visu,bet si diagnoze nomainija visas uzskatas uz dzivi.Vairs nedomaju par to ka vajag to un to,nesapnoju par atputu,vai jaunu kleitu,bet tikai ludzu Dievu,lai Dels izvesilosies.Loti gruti skatities,kad vins pats sev sprice ar insulinu un kad vajag visu laiku kontrolet cik ir cukurs asini.Nedod Dievs ne kadam berninam so slimibu.Kad bijam slimnica un redzejam pavisam mazinus berninjus,kuri vel ne ko nesaprot,vai nu no kuriem atsakas mamma,kad uzzinaja par slimibu,tad saproti,ka tev vel viss ir kartiba,nav tik slikti.Kad viss notieka,vel mazinja meita ari saslima,klepoja un man pasaj vajadzeja arsteties,jo no iesnam bija gajmorits.Tagad jau esam pieradusi ar tadu nelabveligu zinu musu gimene.Visiem velos veselibu!

anete 3. decembris 2014 20:02

Beernu slimosana tiesaam prasa no mammaam pacietiibu un izturiibu...Maneejie jau sen atklaaja slimosanas sezonu:)Meitina (8m)saslima jau augusta beigaas,divas nedeelas aarsteejas un divas dziivo vesela,peec tam saakas viss no gala...Uz doto briidi,driiz beigsim antibiotiku kursu.Lietojam kraajtelpu ar inhalatoru,klepus siirupu,antibiotikas,itkaa jau ir labi,bet atcereeties kaadaa kaartiibaa jaalieto zaales,cik reizes dienaa un ar cik lielu intervaalu,ir tiirais vaajpraats!Vecaakais deels(8g) soruden turas un neslimo,pagajsgad izopereeja adenoidus,un tas ir daudz ko devis!Mans trisgadnieks ik pa laikam paslimo,bet ne tik nopietni,jo profilaktiski lietojam inhalatoru.Muusmaajaas slimosanas sezona beidzas parasti maija beigaas,tad man tiek dota atelpa,lai sagatavotos naakosajai:)turaties un veselojaties!

INGA_DZĒRVE 3. decembris 2014 17:33 runciene

Mums interesanti, ka Andretai inhalators nekādas negatīvas emocijas neizraisa, bet Adrijai - katru reizi... Un tik un tā apsveru tādu iegādāties, jo man vecākie bērni rudens sākumā kā sāk parasti slimot, tā beidzas viss tikai vēlā pavasarī vai pat vasaras sākumā.

Jā, ja pašai jāslimo vēl reizē ar bērniem, tad tas ir trakākais, kas var būt, jo bērniem ir nepieciešams tanī mirklī atbalsts, aprūpe, bet pats knapi uz kājām vispār turies..

Jums arī visiem, visiem veselību!

-zane- 3. decembris 2014 17:20

Lasu Tavu stāstu un noskurinos - brrrr...
Slimošana ir visnežēlīgākais veids, kā pārbaudīt mammas izturību, veselo saprātu, un spēka rezerves. Un ko darīt, ja pati mamma kopā ar bērniem
"noliekas" ar temperatūtu vai citu dranķi?!
Arī mūsmājām ziemas baciļi nav gājuši secen, viena pēc otras saslima visas 3 meitas un finālā arī es - jūtos it kā man tanks būtu pārbraucis pāri. Mazā kā ierauga inhalatoru, tā histērija. Vecākā zāles negrib dzert - jo šīs neesot tik garšīgas, kā iepriekšējās. Pašai galva plīst pušu, deguns ciet, bet IR jāspēj savākties. Par medikamentu cenām (x4), laikam vispār nav vērts pieminēt...
Vienīgais un labākais mierinājums - zinu, ka tas (slimošana) drīz beigsies un viss būs čiki!

Veselību visiem!