Kad piedzimst nākamais, kas ir grūtākais?

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Parunājam šodien par to, kas bija visgrūtākais jums uzreiz pēc nākamā bērniņa piedzimšanas. Kā bija ar spēku atgūšanu? Vai jutāt nespēku, nogurumu? Kāds bija jaundzimušā un pārējo dienas ritms, kas mainījās visvairāk? Vai nācās saskarties ar depresīvām domām? Kādas vēl rūpes jūs skāra?

Es pat no savas pieredzes droši varu teikt, ka katra bērniņa piedzimšana pilnībā izmaina vecāku dzīvi. Kopā ar prieku un laimi ģimenē ienāk arī šādas tādas ķibeles, rūpes un uztraukumi. Bet, protams, īpašā mīlestības un maiguma atmosfēra, pirmie mazuļu sasniegumi, smaidiņi, vārdi, vēlāk arī pirmie solīši - tas viss vienmēr kompensē jebkuras radušās grūtības. Tāpat kā vēlāk apzināti bērna teiktas :"Mammīt, es tevi ļoti mīlu", vai, kā mans vecākais dēls reizēm mēdz atzīt: "Tu man esi pati labākā, foršākā mamma pasaulē!". Tie ir brīži, kuru dēļ vērts iet cauri visām grūtībām. Un te pienāk diena, kad saproti - esmu atkal stāvoklī, lai gan, iespējams, kopš jaunākā bērna dzimšanas nemaz nav tik ilgs laiks pagājis. Šī fakta apzināšanās var ieviest ļoti daudz šaubu, pat paniku.. Tas viss var likt pat ļoti apjukt.

Arī man tā sākumā bija, kad uzzināju, ka gaidāms trešais ģimenes pieaugums, kas pārvērtās divās jaukās dvīņu meitiņās.

Un tikai pēc laiciņa es tā no sirds sapratu, ka tas viss tiešām nav jāuztver kā kaut kāds traks atgadījums, jo tas taču ir tik pozitīvi, ka ģimenē ir bērni ar nelielu vecuma starpību. Protams, galvenais jautājums cilvēkiem no malas vienmēr ir: kā tiksiet galā? Bet faktā, ka bērniem nav liela vecuma starpība, ir daudz plusu. Vecāki gan nepagūst atslābināties, un jā, daudziem tieši tā arī šķiet- labāk pārdzīvot ar nelielu intervālu divus vai vairākus autiņbiksīšu un negulēto nakšu periodus, nekā izdzīvot to ar lielāku starplaiku. Tā teikt - pie vienas reizes..

Viens no mīnusiem parasti, ko min ārsti, ir tas, ka nākamā grūtniecība, kas iestājusies visai drīz pēc dzemdībām sievietes organismam var būt smags pārbaudījums. Arī man negāja viegli, un tomēr, es zinu sievietes, kurām ir gājis vēl trakāk. Ja sieviete jūt, ka fiziski un morāli ir gatava tādam nopietnam pārbaudījumam kā grūtniecība viena pēc otras - tad kāpēc ne?

Bērnu audzināšana, jebkurā gadījumā, ir atbildīgs darbiņš, kas vienmēr prasa īpašu pieeju, dubultu uzmanību, mīlestību un rūpes. Kad ģimenē ienāk otrais, vecākais var justies mazliet aizmirsts. Lai to nepieļautu, svarīgi ir iemācīties sadalīt uzmanību starp abiem, kā es to darīju ar Artusu un Marisu. Vecākie bērni ātri iemācās jaunākos uztvert kā jaunus ģimenes locekļus, kā sev tuvus, radniecīgus. Ar laiku visām vecāku pūlēm, kas attiecas uz uzmanību katram no bērniem, ir tomēr pozitīvais un vēlamais rezultāts, jo bērni iemācās draudzēties, ne tikai kauties, viņi iemācās palīdzēt viens otram, palīdzēt vecākiem. Viņiem kopā augt ir vieglāk, viņiem ir daudz kopīgu interešu.

Tā es vēroju: Artuss mācās rakstīt, lasīt ar drukātajiem burtiem, Marisa pie reizes turpina mācīties burtus. Artuss mācās uzzīmēt ko pēc iespējas precīzāk, Marisa mācās krāsot pēc iespējas glītāk. Un viņiem abiem pie "darba galda" ir, ko darīt.

Protams, audzināt vairākus bērnus - tas ne vienmēr ir viegli, dažkārt tas ir pat sarežģīti, bet man vienmēr citiem gribas jautāt - vai tad vienu audzināt ir viegli? Un ap divu gadu vecumu taču paliek aizvien vieglāk, vai ne? Bērniem kopā nav garlaicīgi, un viens bez otra viņi vairs nevar iedomāties savu dzīvi. Sētā vienmēr ir kāds, ar ko parotaļāties. Mājās vienmēr ir kāds, ar ko kopā padarboties.

Jā, ir pārpratumi, ir strīdi, kuros kā glābšanas riņķis pa vidu metas vecāki, bet, kad bērni jau drusku paaugušies, es skatos uz viņiem un domāju, viss, ko mēs esam izdzīvojuši, ir bijis tā vērts, un visas grūtības, kas bija "viena pēc otras", tagad ir aizmirsušās.

Es iemācījos sadalīt un veltīt laiku abiem - katram atsevišķi, un abiem kopā. Es biju reizēm nogurusi, un esmu tāda reizēm arī tagad, tas ir cilvēcīgi. Bet es ne reizi neesmu nožēlojusi, ka man viņi ir un ir tik daudz. Lai gan, es zinu, ka dažkārt ikviens no mums drīkst justies arī depresīvi.

Kā bija ar jums - kas jums bija grūtākais pēc nākamā bērniņa piedzimšanas?

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ieva 29. jūlijs 2014 19:45

Visgrūtākais pašā sākumā likās laika atrašana sev; likās, ka citi turpina savas ierastās gaitas, bet man jātiek galā vēl ar vienu kunkulīti, turklāt iepriekšējie pienākumi nezuda. īpaši to izjutu pēc ceturtā bērniņa piedzimšanas... Jā, zināma depresija bija, jo sagadījās, ka tai pat laikā avarēja mašīna, kura nebija labojama, tātad es paliku pilnīgi bez iespējām izkļūt ārpus mājas, jo tai laikā man šķita neiespējami kaut kur doties ar jaundzimušo Madaru un pusotru gadus veco Anniņu. Iespējams kā pārdomu un atelpas laiks nāca divu nedēļu laiks slimnīcā, kad ārstējām Madariņas klepu, kad viņai bija 2 nedēļas; šai laikā es varēju būt tikai ar viņu, man nebija mājas rūpju, utt. Pēc meitiņas izveseļošanās man bija vieglāk.

māmiņa_Iveta 28. jūlijs 2014 01:10

Jāatzīst, ka tie kritumi ir bijuši vairākkārtīgi un ļoti atšķirīgi. Atceros, ka viens kritisks brīdis bija tieši pāris dienas pirms otrās meitiņas piedzimšanas, jo es atcerējos, cik trauksmaina man pirmos mēnešus bija pirmā meitiņa (un arī cik sāpīga ilgu laiku bija krūts barošana) un man likās, ka ar diviem bērniņiem es vairs to ne emocionāli, ne fiziski neizturēšu. Paldies Dievam, otrā meitiņa pirmos mēnešus tieši bija miera iemiesojums un tas palīdzēja mums visām aprast ar jauno situāciju.
Ļoti grūti ir slimošanas posmi - gan tad, ja bērns vemj un vemj, un vemj un šķiet, ka tas nekad nebeigsies, gan tad, kad pati esmu tik fiziski salauzta, ka šķiet, nav iespējams normāli kustēties. Jo bērni var saprast, ka mamma ir slima, tomēr ir vajadzības, kas ir jāapmierina jebkurā gadījumā.
Ir bijis, kad visa kā ir par daudz un šķiet, ka to vairs nav iespējams izturēt - ne finanses, ne bērnu ķīviņus, ne savstarpējās ne saskaņas, un jo īpaši nesaskaņas ar tuviem cilvēkiem.
Reizēm man ir tā, ka pietrūkst savas brīvības, ka skriešana jāpielāgo bērniem, ja vispār gribu skriet, nevis tā teikt, kad gribu, tad eju. :) Atceros, ka vairākus gadus sapņoju par to, ka gribu aiziet uz kinoteātri, ko pirms bērnu piedzimšanas ļoti bieži darīju. Kādreiz liekas, ka gribētos nevis citiem uzbāzties un organizēt bērnu pieskatīšanu, bet ka man pateiktu, klau, mēs uz divām dienām ņemam bērnus, tu vienkārši atpūties. Jo visbiežāk jau man kaut kas ir jādara tad, ja meitenes paņem pieskatīt. Tomēr ir, ir bijuši arī atpūtas brīži. :)
Man vienmēr savā ziņā biedējoša liekas ziema, ar tās sniega kupenām un aukstumu, kad visiem bērniem jābūt siltām drēbēm, siltiem zābakiem, vēlams vismaz diviem pāriem, siltiem cimdiem, kad jākurina silta istaba un jānodrošina bērnu nogādāšana uz/ no dārziņiem. Kad ne vienmēr ir tā romantiski kā vasarā pastaigāties un baudīt dabu.
Bet es saprotu, ka arī bez bērniem dzīve būtu ar kāpumiem un kritumiem, tāpat mainītos draugu loks un iespējams arī intereses. Vienkārši man ir svarīgi mācīties pieņemt, ka notiek arī tā, ka var arī tā, ka risinājums var būt arī šāds, ka ne visam jānotiek šeit un tagad. Un bērni aug un ar lielāko bērnu es jau redzu, cik patstāvīga viņa ir, cik daudz pati var izdarīt un saprotu, ka arī tā ikdiena, kas man tagad ir ikdiena, nemaz nebūs mūžīga. Un kā jau Tu, Inga, rakstīji, arī šajā ikdienā ir tik daudz skaistuma, tik daudz īpašu un neatkārtojamu mirkļu, par kuriem es smaidu, priecājos, pat raudu prieka asaras no saviļņojuma un aizkustinājuma. Un ir tik brīnumaini, cik katrs bērniņš viens otru ģimenē papildina, kādas veidojas viņu attiecības, spēles un kā mainās viņu attīstība, ienākot nākamajam bērniņam. Patiešām ir savi grūtumi, bet ir savs skaistums un ieguvums visiem.