Mūsdienu pārāk lielā izvēle bērnus sabojā?

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Mūsu bērnībā nebija tik lielas izvēles iespējas bērniem nedz apģērba, nedz rotaļlietu ziņā, un daudz kas vispār bija pat deficīts. Lai arī daudziem no mums ir iekšā tāds kā bērnības mazais pārdzīvojums, kas liek mums teikt - saviem bērniem došu visu, ko vien spēju, lai tikai viņiem būtu labi; patiesībā tas, ka nav bijis lielas izvēles iespējas, ir iemācījis mums domāt daudz radošāk, daudz atvērtākiem būt pret pasauli. Spēlējām kariņu, paslēpes, dažādas citas spēles ārā, svaigā gaisā - visos gadalaikos.

Savukārt, mūsdienās pieejamais plašais iespēju un visa kā klāsts, izjauc līdzsvaru, un var pat kaitēt bērniem.

Dažkārt lūdzam padomu bērniem pat jautājumos, kas uz viņiem patiesībā neattiecas.. Piemēram, darbs.

Tas var būt pat bīstami bērnu psihei, jo viņu smadzenes nespēj pieņemt nopietnus lēmumus. Ne velti visbiežāk par nopietniem lēmumiem, arī attiecībā uz karjeru, varam runāt ap 20 gadu vecumu.

Jā, bērniem var piedāvāt iespēju izlemt, izvēlēties, bet atbilstošā vecumā. Mēs arī mājās to cenšamies praktizēt, kaut vai ļaujot vakariņās izvēlēties - ko kuram klāt likt pie pamatēdiena, vai, piemēram, Marisai - šo vai šo kleitu (nevis - atver skapi un izvēlies!).

Kā jūs domājat, vai nav dažkārt tā, ka tas deficīts, ko izbaudījām savā bērnībā, mums liek pārāk lutināt savus bērnus?

Ir taču dzirdēts, ka vairums bērnu, nepaklausīgi ir tieši tāpēc, ka bieži vien sajūtas kā īstie un vienīgie situācijas noteicēji. Gan mājās, gan veikalā.

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
INGA_DZĒRVE 11. februāris 2015 16:40 Agnese

Woow, bet tas tiešām ir super, ja ko tādu var realizēt un bērniem ļaut piedzīvot, patiešām, patiešām! :)

cecii 11. februāris 2015 13:31 Agnese

Paldies par ideju, rādīšu vīram lai atvēl garāžā stūrīti puiku pasaules ierīkošanai (Y).

Agnese 11. februāris 2015 11:38

Kokapstrādes darbos ir daudz skaidu un putekļu, kas šķīst un lido uz visām pusēm, tāpat arī kokā iededzinot ar aparātu un rakstot, rodas dūmiņi, slīpējot smaciņas, gaisma ir ļoti būtiska utt.. tāpēc telpa mums slēdzama, un logs arī liels, lai džekiem nav "miglā" jādarbojas.:) Otrā stāvā iekārtojām tāpēc, lai es, pa pirmo darbojoties, varu dzirdēt, ko šie tur dara (neuzkrītoša līdzās pastāvēšana, tā teikt :D ) - urbj vai sit naglas, vai zāģē, ja kas jāpalīdz, uzreiz var pieslēgties... Tad nu tur top visādi darbiņi, spēj tik papildināt izejmateriālu krājumus. (Piemēram, gleznai "Latvija" vien aizgāja 4 kg naglas :D )

INGA_DZĒRVE 11. februāris 2015 09:37 Ketnisa

Jā, tieši to arī biju domājusi ar šīm savām īsajām pārdomām. Izmaina tā pieejamība, bet daudz kas atkarīgs ir tiešām no vecākiem un vecāku iespējām. Mēs nevaram atļauties nopirkt KATRU nieku, tāpēc pirkumi ir pārdomāti. Bērniem rotaļlietu tiešām netrūkst, bet rūpīgi izvēlamies, ko pērkam, lai nav kaut kāds kārtējais štrunts, kas uzreiz salūzt, bet ir nopirkts, jo bērns veikalā izdīcis..

INGA_DZĒRVE 11. februāris 2015 09:35 Agnese

Euuu, es to pašu nodomāju, ko Ieva! Tiešām riktīgi super! TIK žēl, ka mums nav telpu, bet nu, pa vasaru vīra garažā laukos.. :D

Ieva 11. februāris 2015 09:03 Agnese

Agnese, vienkārši superīgi! Būs man jāpačukst vīram tāda ideja, ko īstenot; vienīgi mums tas būtu kaut kur pagraba telpās droši vien... vasarā gan jebkurā nojumītē. Un ja vēl bērni to paši grib, nevis ir jāmudina, lai nomaina tehnoloģiju nodarbes uz ko citu, tad jau brīnišķīgi!

Ketnisa 10. februāris 2015 21:58

Ko īsti apzīmē ar vārdu "sabojā". Manuprāt bērni, kuriem gandrīz viss (n-tās rotaļlietas - ko ieraugu, to nopērk, kārumi, našķi, telefons, planšete, dators un dažādi ceļojumi) ir pieejams, neapzinās šo lietu patieso vērtību un viņiem ar laiku sāk veidoties sajūta - pats nezinu, ko gribu...
Pati esmu atradinājusies pirkt dažādus draņķus, mēģinu ieskaidrot, ka n-tie beibleidi 1 cilvēkam nav vajadzīgi. Mazajam bērnam palikušas rotaļlietas no lielajiem, tāpēc jubilejās jaunākajam dāvinām kaut ko noderīgu, piemēram, divriteni vai ko citu noderīgu. Lielajiem dāvinām naudu, tad paši nolemj vai pirkt ko noderīgu, vai izmest naudu vējā... Rīgā tomēr ļoti iespaido bērnudārza biedri, mazie ir riktīgi lielībnieki, tad pat neejot uz McDonaldu zini, kādas šobrīd rotaļlietas bērnu komplektā. Kā arī vēlāk skolas biedri.
Noslēgumā - man šķiet, ka maniem bērniem, tagad Rīgā dzīvojot, ir daudz vairāk iespēju un kārdinājumu, nekā man manā bērnībā. Un, protams, ja šīs visas iespējas ir pieejamas, tas bērnu samaitā, tā pat kā nauda maina cilvēku...

Agnese 10. februāris 2015 21:56 INGA_DZĒRVE

Puiši priecīgi, jā (un draugiem arī dikti patīk ;) ).(Y) Paši visu iekārtojuši savā stilā (romantikai pat palodze pilna ar svecēm un fonā šlāgerīši :D ), sameistarojuši plauktiņus, pat vienu no galdiem un krēslu, tad nu patīk mums kopā ik pa laikam iegriezties veikalos un iegādāt ko jaunu, lai papildinātu inventāru, kas jau tagad ir diezgan iespaidīgs. :) Tieši tāpat ir ar meitenēm, ja bārbijas, tad pilns čemodāns ar visādiem pričendāļiem, lai var kārtīgi izspēlēties, ja lego un kluči, tad tā, lai sanāk kārtīgas pilis un pilsētas, ja mašīnas, tad tā, lai var kārtīgu maģistrāli uztaisīt utt.utjp.

INGA_DZĒRVE 10. februāris 2015 17:58 Agnese

oo, tāda istaba noteikti ir īsts puiku sapnis! :) (F)

Agnese 10. februāris 2015 15:56

Mana bērnība bija ļoti krāsaina, neatceros, ka kaut kā pietrūktu vai nebūtu, daudz ceļojām, radoši darbojāmies, izpaudāmies utt.. arī tagad maniem bērniem visa kā ir gana, gan lai pucētos, gan lai spēlētos (gan iekšā telpās, gan ārā pagalmā), jo man tas šķiet tikai pašsaprotami. Tas, ka krāsaina un daudzveidīga pasaule bērnam apkārt, absolūti nenozīmē, ka viņš ir izlutināts.:) Tieši pretēji, jo interesantāka un daudzveidīgāka vide, jo lielāka interese bērniem tur darboties. Kaut vai tajā pašā kokapstrādes istabā mani puiši mēdz pazust ilgāku laiku, gan griežot, zāģējot, gan slīpējot, urbjot, visu ko meistarojot.. un darbojoties radošais process norit uz urrrā.(Y)

Ieva 10. februāris 2015 11:58

Es nezinu, vai lutinu savus bērnus, un ja arī lutinu, vai man būtu par to jākaunas? Man pat brīžiem šķiet, ka es par daudz liedzu un neļauju saviem bērniem, ka vajadzētu pārdomāt savu audzināšanas stilu:D Par saviem bērniem šobrīd kauns nav, lai gan, protams, ir situācijas, kad gribētos, lai būtu savādāk. bet es pieņemu, ka mani bērni ir tādi, kādi viņi ir un tieši tādi viņi ir forši.
Par to, kas bija mums bērnībā, un to, kas ir maniem bērniem esmu daudz runājusi, pat strīdējusies ar savu tēti. Viņam šķiet, ka mēs bērnus pilnīgi apberam ar lietām, ka tās viņiem nav vajadzīgas, ka mēs viņus bojājam. Viņš man stāsta, ka manā bērnībā mums nebija tik daudz lietu, tai pat laikā mēs nejutāmies sliktāki par citiem, jo visiem jau bija vairāk vai mazāk vienāda tā situācija. Uz ko es atbildu - es saviem bērniem mantas nepērku ikdienā; tās ir dāvanas uz dzimšanas dienām no mums, no vecvecākiem, krustvecākiem, draugiem un citiem radiem. Vienīgi savam vecākajam dēlam uz katru mēnešjubileju pirku pa vienai mantiņai, spēlei, rotaļai, jo tas bija pirmais bērns, un mantu mums nebija. Viss pārējais ir svētku reizēs dāvātais, ciemošanās reizēs pašu vecvecāku sarūpētais. Un vēl - arī mani bērni neatšķiras no kopējās masas, ja tā var teikt; maniem bērniem joprojām ir savas vēlmes, kuras šobrīd nav realizējamas un tās gaida savu kārtu - kādreiz.