Negatīva dzemdību pieredze kavē izšķiršanos par vēl vienu bērnu?

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Arī man par pirmajām dzemdībām ir saglabājušās šādas tādas ne visai patīkamas atmiņas, un bija laiks, kad tiešām iekšēji sevi nicināju ar to, ko dzirdēju toreiz - es nemāku spiest, es daru pāri savam bērnam.. Rezultātā tika pat uzsvērts, ka nevis es pati piedzemdēju, bet manā vietā izspieda vecmāte, kas gūlās man uz vēdera. Sajūtas nepatīkamas, nemaz nemotivē un pat neraisa pozitīvas emocijas, vien grauj pašvērtējumu. Bet uz dēliņa piedzimšanas brīdi es kaut kā saņēmos un uz jautājumu - vai vispār gribēšu vēl bērnus (par spīti tiešām lielajam šuvju skaitam un tam, ka bija šādas tādas komplikācijas vēl 10 mēnešus pēc dzemdībām), es pārliecinoši atbildēju, ka jā - gribēšu. Un jau toreiz teicu - vismaz 3 gribēšu. Sapnis ir piepildījies, un uz otrajām dzemdībām es jau biju gudrāka, vispirms sagatavojot sevi tādiem nepatīkamiem brīžiem emocionāli, noticot sev.

Protams, šādi pārdzīvojumi spēj atstāt smagas psiholoģiskas traumas, tāpēc daudzas māmiņas vairs nevēlas vēl vienu bērniņu, jo paniski baidās šausmas slimnīcā piedzīvot no jauna. Un ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka mammas atzīst - negrib vairs bērnus, jo ar pirmajām/otrajām dzemdībām jau pietika. Un te ir runa tieši par attieksmi.

Vai tas, ka dzemdībās nācies saskarties ar negatīvu attieksmi kavē izšķiršanos par nākamo bērniņu?

Kā domājat jūs? Ir nācies dzirdēt vai, nedod Dievs, pašām piedzīvot?

Jā, daudzi teiks - māmiņas ir jūtīgas, daudz kur pārspīlē, daudz kas atkarīgs no pašu attieksmes, kam es arī varu piekrist, bet ir tomēr teikumi, kas ieduras uz īpaši ilgu laiku sirdī. Tātad tomēr - kaut kas tas bija..

Inga

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Mārīte 7. novembris 2014 23:43

Man ir cita veida negatīva pieredze dzemdībās, jo ar attieksmi visās 3 viss ir bijis vai nu normāli/neitrāli, vai labi, pavisam forši. Manās 2.dzemdībās bērns tika satraumēts - izstumšanas laikā viņš iesprūda dzemdību ceļos, plecu daļā. Vecmāte viņu izvilka aizķerot aiz padusītēm un sarāva pleca nervus labajai rokai, kā rezultātā rociņā nebija nekādas kustības. Tā sākās biežās gulēšanas slimnīcās, ambulatori fizioterapeita apmeklējumi vairākas reizes nedēļā - cītīgs darbs jau no bērniņa 8.dzīves dienas,kad pirmo reizi stājāmies nodaļā,lai apstiprinātu diagnozi. Bērnam šobrīd ir 2 gadi un rokā kustība ir gandrīz atgūta, atlikušas pāris kustības, bet ļoti svarīgas kustības,kas jāiestrādā - ergoterapeits, fizioterapeits, paši mājās strādājam, ikdienā jau esam pieraduši darboties tā, lai roka tiek nodarbināta vajadzīgajās kustībās. Nu jā, ko es gribēju ar šo garo ievadu teikt.. Abi ar vīru gribējām bērniņus ar mazu vecuma starpību, bet tā kā sanāca "tā kā sanāca", tad trešo bērnu "plānojām" skatoties un vērtējot, kā uzlabojās 2.bērna traumētās rokas stāvoklis un, tā kā tas uzlabojās, tad nu ilgi nebija jāgaida,kad pieteicās 3.mazulis. Jā, nu vienīgais, ko pamainīju bija tas, ka es izvēlējos ķeizaru, nevis dzemdēt dabīgi, kaut kāda psihotrauma tomēr palikusi un ļoti negribējās riskēt. Ne mirkli nenožēloju par šādu izvēli.

dadzitis 3. novembris 2014 13:34

Sveiki!
Pret man pirmajās dzemdībās bija identiska attieksme, ka es to bērniņu nomocīšot utt. Paldies Dievam, ka mani ieskauj stipra ģimene, kas emocionāli var uzturēt modru garu, nesašļuku, ir vēl arī citi bērniņi. Gara uzmundrināšanai iesaku internetā pameklēties pagaidām laikam vēl e-versijā esošu Dinas Ceples & Co sarakstītu grāmatu par dabīgām dzemdībām, man tiešām šīs aprakstītās sajūtas ir izdevies piedzīvot, tas ir skaisti!
Pēc kāda laika, kad emociju viļņi norimuši, atskatoties varu laikam jau viennozīmīgi spriest: "Ja gribi dzemdēt "iestādēs"- nobruņo savu jūtīgo nervu sistēmu līdz zobiem, nelaid "iestāžu" apkalpojošā personāla negācijas sevī, tādējādi vari tur būt."
Mans piemērs no trešajām dzemdībām... dzemdībās kārtējo sāpju laikā tvēros pie gultas roktura, bet saķēru tur esošo ārstes roku. Momentāli no manas rokas viņa atbrīvojās ar komentāru "Ja gribi te pie rociņām turēties- nevajag vienai braukt dzemdēt". Ne es speciāli viņas roku meklēju, ne arī man jātaisnojas, kāpēc es viena šai "iestādē", kāpēc man vīrs nakts vidū nebrauca līdzi, jo kādam ar pārējiem bērniem jāpaliek...
Turamies dāmas, turamies- dzīve ir skaista!!!

Ineta 28. oktobris 2014 16:22

nu man laikam paveicas jo visas dzemdibas pret mani izturejas loti jauki . un par to ka bus otrais berns es sapratu uzreiz kad sadzirdeju pirmos kliedzienus no sava pirma delina , starpiba ir divi gadi .un par to ka tagad esam tik daudz jasaka paldies visai Rezeknes Dzemdibu nodalai par tik burvigu personalu.
(L)