Personīgā pieredze: Darbs un bērni. Bērni un darbs.

INGA_DZĒRVE
INGA_DZĒRVE

Kā būt par labu māmiņu un tai pat laikā - visu darīt tā, lai bērniem nevienam netrūktu uzmanības? Kā apvienot mājas lietas, personīgās izaugsmes iespējas ar bērnu audzināšanu? Kā ierādīt bērniem, ka darbs - tas nav kaut kas neinteresants, garlaicīgs un tikai pliks naudas pelnīšanas veids? Kā lai organizē savu dzīvi, tā, ka pagūts ir pilnīgi viss? Un vai vispār vienmēr viss ir jāpagūst? Šādus jautājumus droši vien uzdod sev ne tikai topošā vai esošā 3 bērnu mamma, bet pat mamma, kas gaida pirmo vai otro bērniņu.

Šajā reizē laikam vēlos vienkārši dalīties savā pieredzē.

Bērni un darbs

Būtībā, jāsaka tiešām atklāti - neoficiāli es sāku strādāt, kad Artusam bija tikai pusgadiņš. Darbs man ir tāds, kas viegli apvienojams ar mājas dzīvi. Darbs ar datoru un tā. Tas nevienam neko neizsaka, es saprotu. Bet tik un tā - man ir foršs kolektīvs, ar ko patīkami sazināties un satikties. Tāds darbs sniedza man milzīgas iespējas ne tik daudz finansiālā jomā sākotnēji, cik tajās reizēs, kad puika apslima, vai atgadījās kas cits - neparedzēts. Vienmēr varēju būt kopā ar viņu. Tāpat arī gaidot Marisu turpināju strādāt, un arī gaidot savas mazās dvīņu meitiņas. Protams, darbam mājās ir ne tikai daudz priekšrocību, bet arī mīnusu, par kuriem daudzi pat neaizdomājas. Piemēram, ir jāizdara viss tik un tā savlaicīgi, par spīti tam, ka "šodien bērniem dārziņā brīvdiena/atvaļinājums", un sēdēt pie datora, koncentrēties darbam, kad apkārt čalo bērni vai strīdas savā starpā, ne vienmēr ir viegli. Savukārt, ar viņu diendusas stundām darbam vien nepietiek. Ir jāpagūst apvienot daudzu citu lietu darīšana, bet viss ir iespējams. Un pats galvenais - jāiemācās brīžiem darbam pateikt - STOP, lai, kā tanī senajā teicienā "parādītu bērniem varavīksni", jo - darbs pagaidīs, kamēr rādīsi bērnam varavīksni, bet ne bērns, ne varavīksne negaidīs, kamēr padarīsi savu NEATLIEKAMO (ASAP) darbu.

Bērni darbam netraucē, bet ir, protams, bijušas reizes, kad jūtu - traucē lielais skaits citu darāmo lietu - mājas uzkopšanas pienākumi, ēst gatavošana, veļas izmazgāšana/karināšana. Būtībā  - tas, ka bērni man ir bieži līdzās, joprojām māca man apstāties un atšķirt būtiskās lietas no tām, kuras tomēr var pagaidīt, vai vispār - nav vajadzīgas.

Kas man ir darbs?

Sākumā man šķita, ka esmu gatava būt tikai par māmiņu, jo māmiņas darbs ir tiešām ne vien grūts, bet arī skaists un radošs, vienmēr mainīgs - tās ir rotaļas, pasakas, visa apkārt esošā pētīšana. Tas ir kopīgs brīdis, kurā augam un mācāmies mēs visi. Kad Artuss piedzima, manī piedzima vēlme augt un būt par vēl gudrāku sievieti. Gribēju mācīties augstskolā, tas man neizdevās un nav izdevies pagaidām, gribēju nopelnīt kaut ko pati sevi. Ar laiku gan darbs aizņēma vairāk laika, atalgojums kļuva lielāks, pienākumi auga, un vairs nespēju - ne bez bērniem, ne bez darba. Un strādājot mājās ir grūti sadalīt - ar bērniem esmu mamma, darbā - darba darītājs. Patīk, ka bērni ir iemācījušies cienīt manu darbu. Ir bijuši pie manis darbā, pie tam, tā ir vieta, kur bērni tiek vienmēr gaidīti. Un lai gan citiem tāda "sēdēšana pie datora/sēdēšana mājās ar bērniem" liekas, atklāti un skarbi sakot, tāds sūds vien, mans darbs nav viegls, bet tas ir interesants. Svarīgi ir saprast - gan bērniem, gan darbam vajag pilnīgu uzmanību. Ja nav spējas nodalīt uz brīdi vienu no otra, nav vērts strādāt mājās.

Palīdzība "no zāles"

Protams, ir reizes, kad palīdzība no malas ir vajadzīga tik un tā. Man ar bērnu uzticēšanu citiem vienmēr ir bijis grūti, ne tā kā emocionālā ziņā, bet tajā ziņā, ka viņus īsti nav, kam uzticēt. Tādi radi tālu dzīvo, šādi  - vēl tālāk, un tā var turpināt. No vienas puses, tas man iemācījis būt elastīgākais, esmu iemācījusies ar daudz ko tikt galā pati, nelūdzot palīdzību, it kā ir uzaudzēta biezāka āda, bet tai pat laikā, esmu sapratusi - lai gūtu pilnīgāku baudījumu no dzīves, un arī dažkārt no darba - ir jāprot lūgt palīdzību citiem.

Tā, piemēram, gaidāmo meitiņu-dvīnīšu tēta ģimene ar prieku mums palīdz arī tagad, kad manas fiziskās kustības ir visai ierobežotas. Protams, ar to ne vienmēr pietiek, jo ir gadījumi, kad palīdzība vajadzīga steidzamā kārtā, vai  - uz ilgāku laiku. Bet tik un tā, esmu iemācījusies novērtēt to prieku, ko man var sniegt fakts, ka bērni pavada arī ar citiem kopā laiku kvalitatīvi, un viss ar viņiem ir kārtībā. Attiecīgi - man tas ir kā atgādinājums, ka es neesmu tikai mamma, bet arī sieva un sieviete.

Sieviete - māmiņa, sieviete - mājsaimniece?

Nebūt ne! Domāju, ka jebkurai sievietei ir svarīgi realizēt sevi, un viss neaprobežojas tikai un vienīgi ar mammas darbiņu un mājas darbiem. Man patīk, ja sieviete var, spēj atrast iespēju pati nopelnīt. Man ir zināmas vairākas mammas, kas tieši pēc kļūšanas par māmiņu ir sākušas sevi realizēt caur saviem hobijiem, rokdarbiem, interesēm.. Nē, tas nenozīmē, ka slikti ir būt mājsaimniecei! Daudzi pat neapzinās, cik patiesībā daudz laika un spēka paņem tās tīrās sekcijas, plaukti, nopulētie trauki, un vakariņu smarža virtuvē. Tāpat arī bērnu audzināšana - NAV SĒDĒŠANA MĀJĀS!

Nevari nopelnīt, apvienojot darbu ar mājas soli? Dari kaut ko SEV!

Dari kaut ko, kas tev patīk. Dzīve turpinās arī pēc bērnu piedzimšanas. Tas, ka varam dzīvot kopā ar viņiem un daudz ko mācīties, var noderēt arī pēc tam, kad viņi izauguši. Var kaut ko iemācīties - apgūt kaut ko jaunu, apmeklēt kādus nedārgus kursus (vai mācīties pēc video YouTube), iemācīties kaut ko radīt pašas rokām. Var sagādāt sev jaunu aizraušanos, hobiju. Kaut ko, kas pieder tikai pašai, atceroties, ka BRĪDIS SEV katru dienu ir ļoti svētīgs. Arī, ja tā ir tikai pusstunda. Tai jābūt katru dienu.

Kad uznāk izmisums

Un tāds noteikti reizēm uznāk..

Nekas nav tikai melns vai balts. Arī man dažreiz ir darbu pāri galvai, ir izmisums un dusmas, ir jautājums - kā visu pagūt, ir bērni, kas prasa - "kad pabeigsi strādāt, uzspēlēsim domino?", bet es priecājos par visām tām dienām, kad šāda izmisuma nav, un dators tiek izslēgts laicīgi.

Ja jāpelna iztikai un šķiet, ka reizēm ir par maz; ja mājās vairs nevari izturēt; ja jūties vientuļi; ja jūti aizvainojumu un dusmas uz visiem, ieskaitot bērnus - izraudies vai izvēdini galvu. Tas palīdz. Un nogurt ir tikai cilvēcīgi. Pēc tam atgriezties jauniem spēkiem savā ģimenē un mājā - vēl cilvēcīgāk.

Inga

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
concep 6. oktobris 2014 10:23

Man patīk strādat, tad ie sajūta ka esmu aktīva un lietišķa. Nevaru tikai sēdet majās. Visu var paspēt ja saplanot un ir palīszība no vīra.

lindaratinika 25. augusts 2014 18:49

Es esu astoņu bērnu mamma vecākajai ir 16 gadi , pa starpai dvīņi kam jau būs 11 , un jaunākajam 5 gadi. Stāsts ir par to ,ka ja ir gribasspēks visam var atrast spēku. Es pēc 17 gadiem nolēmu pabeigt vidējo un šogad pabeidzu, mācijos , strādāju vel bernudārzā un mājas bērni no kuriem divi pusauģi sagādāja tadas problēmas ka negulēju sutkām, Tagadvis ir labi , drīzāk normas robežās . BĒRNI PIE VIETAS APMILĒTI , UZKLAUSĪTI PASPELEJOS AR TIEM, JOPROJAM STRADĀJU UN NAKAMGAD STĀŠOS AUGTSKOLĀ. DZĪVĒ JĀNOSPRAUŽ MĒRĶIS UN JĀTIECĀS PEC TĀ , TAS NEKAS JA PAIET GADI BET TS BUS TAS DZĪVES STIMULS PEC KA DZĪTIES.

Agnese 1. jūlijs 2014 09:57

Ja drīkst izteikties, tad man arī, protams, ir viedoklis. :D Redz, viss jau atkarīgs no tā kādi dzīvē mērķi, kādi lielie plāni un tā.. Daudzbērnu ģimene jau parasti neizveidojās uzreiz pēc pamatskolas beigšanas. Viss nāk palēnām un pakārtoti. Tā tas ir arī ar izglītību, darbu un visu pārējo. Vismaz man, jo ok, ok, gadījumi ir dažnedažādi. Bakalaurus absolvēju ar izcilību kā viena bērna mamma. Maģistrus absolvēju ar izcilību jau kā divu bērnu mamma. Doktorantūrā studēju jau kā daudzbērnu mamma. Izglītība man bija un ir arī tagad svarīga, tapēc "kursojos" vēl joprojām ik pa laikam, bērni tam nav nekāds šķērslis, vados pēc teiciena - Gribēsi - atradīsi laiku, negribēsi - atradīsi iemeslu!;) Ar darbu tieši tas pats, jāiet un jāstrādā, kā gan savādāk? Gaidot trešo meitu vienlaicīgi strādāju pat 3 darba vietās, protams, pēc tam bija smuka māmiņalga, bet nekas jau no gaisa nekrīt. Pēc dvīņu BKA gan darbu skolā, mākslas studijā un bērnu namā nomainīju pret JUNDU, kas ir tuvāk mājām un ar "garšīgāku" darba laiku, bet lietas būtību jau tas nemaina - jārosās!(F)(F) Un, jo vairāk bērnu, jo lielāka menedžēšana, izaicinājums un gandarījums par paveikto.(Y)

EdīteKrastiņa 30. jūnijs 2014 23:36

Pirms nu jau trim gadiem (oficiāli - četriem) - kļuvu par reāli sevi un bērnus uzturošu amatnieci - mašīnadītāju, tamborētāju un tml. Ar darbu esmu apmierināta. Neesmu apmierināta ar savām menedžera spējām, tās man ir katastrofālas. Diezgan bieži ir iznācis atlikt, atlikt, atlikt un tad zem vājprātīga stresa - radīt. Protams, sanāk un viss čikiniekā, bet pati ilgi nevaru nomierināties. Tagad gan darbojos palēninātā ritmā, jo iet 39-tā nedēļa ar meitiņu puncī. Cenšos izstrādāt rīcības plānu pēc viņas piedzimšanas, jo saprotu, ka ar trim bērniem līdzšinējā ritmā turpināt nevarēs. Turklāt - esmu nolēmusi beidzot studēt - jau ļoooti sen to vēlos un iekšējā sajūta saka - ka jādara... Kopumā varu teikt, ka darbs mājās, ja vēl tas patiešām patīk, ir labs risinājums, bet ne katram tas ir piemērots. Un vēl es uzskatu, ka bērniem ir jāzina, kur rodas un kur paliek nauda. :)

ilze.lipska 30. jūnijs 2014 23:06

Tagad, kad Jānim tūlīt tūlīt gadiņš, .. šis posms viens no grūtākajiem. Kaut ko padarīt var tikai tad, kad bērns guļ. Tad nu cenšos nepārdzīvot par to, ko nemaz nav iespējams izdarīt, un daru tad, kad varu. Pie miega bada jau pierasts. :D

INGA_DZĒRVE 30. jūnijs 2014 21:44 sindija000

Jā, man arī patīk izrauties, tagad gan veselības dēļ tas nav iespējams, bet būtībā, vienmēr ar prieku atgriežos mājās pie bērniem.

Ja ir labas valodu zināšanas, var internetā piedāvāt tulka pakalpojumus :) Es esmu apvienojusi pašreizējo darbu pat ar "haltūriņām". Viegli nebija, bet biju priecīga par katru nopelnīto, lieko naudiņu.

Novēlu izdošanos!

INGA_DZĒRVE 30. jūnijs 2014 21:42 māmiņa_Iveta

" Pagaidām šķiet, kā gan to izdarīt, bet īstenībā, kad jaunākā piedzima, arī vēl studēju, ņēmu auklīti, visu paguvu un visu izdarīju un pat bija gandarījums par paveikto. Tagad šķiet neiespējamā misija, lai gan zinu, ka būs jau viss labi. "

Būs, būs viss labi. Man arī reizēm tagad mēdz jautāt - ka gan es vispār visu pagūšu, kad būs vēl dvīnītes, vai tad varēšu pastrādā - ar 2 maziem bērniem.. Man gribas pasmaidīt, jo arī Artuss un Marisa bija mazi, kad strādāju. Un, kā tikšu galā ar bērniem? Varbūt pat vēl labāk, kā līdz šim, jo es, tāpat kā tu, zinu - viss izdosies, un viss būs labi :)

No sirds novēlu mierīgu, veiksmīgu rudeni (F)

māmiņa_Iveta 30. jūnijs 2014 12:59

Uh, par šo domāju, kā viss izdosies, kad rudens pienāks, jo vecākai meitai 1. klase, jaunākai meitai pirmo gadu būs dārziņš - bet tā kā mūsu pilsētā rinda vēl nav pienākusi, tad sūtīšu blakus novada dārziņā, kur dzīvo arī otra ome, lai gadījumos, ja nepagūšu izņemt meitiņu, viņa var iesaistīties. Jo darbiņš man vismaz vienu dienu ir Rīgā, tad vēl sākšu atkal studēt, lai varu attīstīties darbiņā un ir iespēja arī savā pilsētā strādāt. Pagaidām šķiet, kā gan to izdarīt, bet īstenībā, kad jaunākā piedzima, arī vēl studēju, ņēmu auklīti, visu paguvu un visu izdarīju un pat bija gandarījums par paveikto. Tagad šķiet neiespējamā misija, lai gan zinu, ka būs jau viss labi. :) Bet par to visa pagūšanu - kad man ir darbs vai mācības pāri galvai, secinu, ka sāku taisīt ātri pagatavojamos ēdienus un neiespringstu uz kārtību mājās, jo es to vienkārši neredzu. Kad varu ievilkt elpu, tad ķeros pie ģenerālās tīrīšanas un arī jauniem eksperimentiem virtuvē. :)

sindija000 30. jūnijs 2014 11:12

tā pazīstama situācija,es kad izraujos no mājām liekas kad esmu piedzimusi no jauna,bet laprāt piestrādātu mājaas no datora kadus rakstus vai ko tādu,bet nevaru atrast tadas iespējas