Viens mirklis un cilvēka vairs nav!!!!

MieraVējos!
MieraVējos!

2006.gada 20 septembris bioloģijas stunda.Īss signālssms no tēta : "Mums ir māsiņa,mazs kukulītis 3.700 svarā un 52 garumā!Mamma jūtas labi,gaidam ciemos!" Protams,prieka pilns bļāviens lekcijas vidū uz ko,paskaidrojot nie°meslu visi (arī skolotaja) sāka plaudēt !

Urrā,esmu tik laimīga-manai mammītei neskatoties ne uz ko ir piedzimusi meitiņa,sestais bērniņš mūsu ģimenē!Mana lutekle,mīlule!!

Ko līdz viņu ieraudzīju,savu mazo māsiņu Annu,iemīlējos!Manī trakajā tusētājā ieslēdzās mātišķais gēns-Mīlēt,saudzēt,lolot,dievināt!!!

Tā kā esmu sieviete arī man ar laiku (2,6 gadu starpību ) pieteicās mans pirmdzimtais-Markuss!Olē,man ir berns,esmu mamma!!!Tā kā džīvē izgrozījās tā,ka ar dēla tēvu kopā nebija lemts-pārcēlos pie vecākiem,pie savas mazmasiņas,luteklītes!Annai jautri-Markusam tikapat!

Gāja gadi-man pieteicās meitiņa Adela,meitiņa kasAnnu vienkārši dievināja!Tante tikai 6 gadus vecāka,urrā-visīstākā paradīze!

Piedzima Roberts.Un vai zinat,kas bija pirmais cilvēcīņš kurš mani 7 no rīta moidināja,lai apsveiktu?Mana mazā māsiņa....

Vēl nepilnu mēnesi iepriekš Anna bija pie mums Rīgā,atpūsties no Talsiem,atpūsties no mammas,draudzenēm-uzkrāt jaunu iespaidus ar kuriem padalīties skolas sacerējumam "Kā Es pavadīju vasaru!"

Šajas paris kopīgajās dienās pie sevis čortojos,ka vairāk par 3 bērniem man nebūs noteikti!Sķita mani 3 un māšele tas ir tāds bardaks,vājprāts!Cik reižu pāris dienās netiku sabļavusi uz mazmāsiņu,ka Viņai ir jābūt mierīgākai,ka tā un šitā nedrīkst ...Bet tajā pašā brīdī viņas šķelmīgais acu skatiens un smaids manas dusmas,aizkaitinajumu aizpūta pa gaisu kā tādas pieneņu pūkas ...Ik vakaru un rītu iesākam ar lielu mīļošanos un "Es Tevi mīlu,māsiņ!"

Kad mazmāšelei bija jadodas prom vēl norunājām,ka augusta beigās Viņa atbrauks pie mums padzīvoties,"šmotkas" iepirkt...

Līdz vakar saņēmu sms no brālīti "Anna nomirusi noslīka" ! Man reakcija,ko tasd idiots tur muld?Baigo joku izdomājis ?!Zvans tētim,uz jautājumu kur Anna viņš atbildēja,ka Viņa ir pie tētiņa!Es,nopūtos un teicu,kas tie par tizliem jokiem brālim..Un tad tētis teica,ka Viņa ir augšā pie Tētina!Līdzko sapratu mana pasaule apstājas!1!!Viss,kā,kā,kāāā-Un pie Velna,kapēc?????Ko,Mēs esam tādu ieriebusi,ka jalaupa dzīvība pašam mazākajam....nesaprotu!

Viss mana dzīve..ir apstājusies,ka būs tagad-nezinu...Zinu tiaki to,ka man vajag kādu kas mani uzklausa-nevis runa,bet uzklausa!!Man ir tik grūti,grūi,grūti........

Manas ģimenes ļaunākā diena līdz šim ir 7.augusts 2014 gadā ....

Un,Jums vēlos teikt-NE MIRKLI NENOLAIDIET SAVAS ACIS NO JŪSU BĒRNIEM!!NE MIRKLI!

Pats grūtākais ir tikai prieksā-atdot savu mazmāsiņu Zemei...Kā pārdzīvot,nezinu...

Bet visvairāk man sirds sāp par to,ka sū.. Degpunkts pateica,ka meitenīšu ģimenes esot bijusas socialo redzespunktā -Bet kāpēc-nezināja teikt....

Piedodiet!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
INGA_DZĒRVE 11. augusts 2014 09:34

Es tev izsaku visdziļāko līdzjūtību, man pašai ir māsa turpat 7 gadus veca, un dzīvē nevienam nenovēlu tādu nelaimi, kāda skārusi tavu ģimeni. Man vienmēr tādas reizes ir kā vēl viens spēriens, kā vēl viens atgādinājums, kam patiesībā būtu jābūt liekam, jo tā jau ir, kā raksti - no saviem mīļajiem nevienu mirkli acis novērst nedrīkst. Lai gan, mēs esam tikai cilvēki. Es zinu, ka tev šoreiz jebkurš sakāmais būs lieks, un šī ir lieta, kas jāizsāp, un mēs tiešām varam tikai uzklausīt, diemžēl :( Es tev novēlu spēku un izturību. Raudi, bet samīļo savus mazos zaķus. Stipri, jo stipri. Māsu augšā sargās enģelīši. Vienmēr atceries to.

Bet par žurnālistiem.. Man šogad bija viens ļoti nepatīkams atgadījums arī. Žurnāliste TV sižetā pateica tādas lietas, ko vispār nebiju viņai teikusi, attiecīgi, pamatīgi sagrozot manu stāstījumu, kā rezultātā = pasakot pilnīgu nepatiesību un faktus, par kuriem pat netika runāts. Tas bija sāpīgi, jo tika aizskarti arī citi cilvēki.

ilze.lipska 9. augusts 2014 22:29

AK. Te jebkuri vārdi lieki. Man pēc viena zaudēuma ir pagājušo 10 gadi, bet kad par to sāku domāt, elpas trūkst tāpat kā toreiz. Ja vajag - raudi, ja vajag kliedz - tik neturi sevī.
bet žurnālistus ignorē. kas tiem vispār vēl tic.

skepter 9. augusts 2014 15:36

Ak, cik smagi! Arī es ceru, ka ir Tev kāds, kas atbalsta tevi šajā laikā.
Izturību, izturību un vēlreiz izturību.

māmiņa_Iveta 9. augusts 2014 10:58

Tik nežēlīgi smeldzīgi... Ceru, ka Tev ir kāds tuvs cilvēks, ar ko dalīties savās sāpēs un pārdzīvojumā, bet ja nu kas, varu saorganizēties ar savām dāmām un meklēt Tevi rokā, vienkārši tā, lai nav sajūta, ka esi viena pati šajā pasaulē, šajā brīdī...