Iemesli, kādēļ nepieciešms bērniem lasīt priekšā pasakas

Godaģimene.lv
Godaģimene.lv

Lasot priekšā bērniem, mēs veicam nozīmīgu ieguldījumu savu bērnu valodas, domāšanas, atmiņas un sociālo prasmju attīstībā. Arī tad, ja bērns jau desmito vakaru pēc kārtas lūdz vienu un to pašu pasaku vai stāstu.

Ko bērns iegūst, kad vecāks lasa viņam priekšā

Ko bērns iegūst, kad vecāks lasa viņam priekšā Lasot bērniem priekšā, vecāki var palīdzēt bērnam izveidot pamatzināšanas, stimulēt viņu interesi par lasīšanu un rakstīšanu, palielināt bērna izpratnes spējas un kritisko domāšanu (Meller, Danielle, & Amos, 2009) un ilgtermiņā arī veicināt bērna spējas akadēmiskā vidē, kā arī izredzes veiksmīgā karjeras veidošanā. Regulāri ik dienu, veltot 15 minūtes savam bērnam, kopīgi lasot, veidojot dialogu, skaidrojot jaunus, nezināmus vārdus, mēs ieguldām bērna nākotnē. Kā saka ASV priekšā lasīšanas eksperte Mema Foksa (Mem Fox): „Ja mēs kā vecāki nevaram atļauties veltīt savam bērnam 15 minūtes lasot priekšā, ir nopietni jāapdomā, vai vispār mums vajadzētu radīt bērnus” (Fox, 2009).

Ko attīsta lasīšana priekšā

Bērns iemācās pasakas, stāstus, dzejoļus un dziesmas pirms vēl ir sākusies formāla mācīšanās, pirms bērns sācis iet bērnudārzā vai skolā. Kopīga lasīšana ir kā spēle, kuras laikā bērns ar vecāku  palīdzību apgūst  noderīgas prasmes vēlākai dzīvei.
Klausoties vecāku priekšā lasīšanā, bērns tiek iesaistīts aktivitātēs, kas saistītas ar rakstu valodu. Pētot rakstīto vārdu, bērns redz skaņu rakstiskos apzīmējumus, sāk izprast kā veidojas teksts, no kuras puses un kā tas ir lasāms. Kad aizraujošs stāsts tiek lasīts priekšā, bērns labprāt mācās nezināmus vārdus, ar laiku izmantotā gramatiskā forma sāk kļūt vairāk pazīstama. Bērns klausās stāstus un veido izpratni par stāsta uzbūvi - stāsta sākumu, vidu un nobeigumu, tādējādi pamazām veidojot izpratni par notikumu secīgumu arī savā ikdienā.
Priekšā lasīšana ir aktīva nodarbe, jo atšķirībā no animācijas filmu skatīšanās, stāstu var vieglāk pārtraukt un bērni var uzdot jautājumus gan par nezināmiem vārdiem, gan par stāsta varoņu rīcībām un domām, par iespējamiem problēmu risinājumiem, un iespējamo stāsta nobeigumu. Priekšā lasīšanas nodarbe sevī ietver arī kopīgu bilžu aplūkošanu un dialoga veidošanu par attēlos redzēto, veidojot kopīgus stāstus un iespējamo notikumu gaitu. 

Valoda

Lasot bērnam priekšā, runājot ar bērnu, skaļi nosaucot dažādus priekšmetus telpā jau no bērna dzimšanas, tiek dots vajadzīgais stimuls bērna smadzenēm, kas veicina gan smadzeņu apjoma palielināšanos, gan domāšanas spēju attīstību. Masas/apjoma  ziņā bērna smadzenes pirmā gada laikā trīskārši palielinās, palielinoties neironu un sinapšu skaitam. 
Viena gada veca bērna smadzenes vairāk ir līdzīgas pieauguša cilvēka smadzenēm kā tikko piedzimuša zīdaiņa smadzenēm. Runājot ar bērnu un lasot bērnam priekšā, bērna smadzenes katru gadu līdz trīs gadu vecumam apstrādā ap 10 milijoniem tīru informācijas vienību, kas ļauj neironu ceļiem attīstīties pavisam citādāk kā bērniem, ar kuriem regulāri nerunā un nelasa priekšā. Turklāt, ņemot vērā zīdaiņa smadzeņu plasticitāti un piedāvājot vajadzīgo stimulāciju, smadzenes arī labāk spēj atpazīt kādu atsevišķu smadzeņu zonu bojājumus un izveidot cita veida savienojumus, lai vēlāk neizveidotot kādas ar rakstpratību saistītas grūtības, piemēram, disleksija (Gentry 2010). Pētījumu rezultāti rāda, ka runājot ar bērniem, tie labi iemācās gramatikas pamatus līdz 2 gadu vecumam.

No kura vecuma lasīt priekšā 

Pētnieki uzskata, ka bērns, sasniedzot 3 mēnešu vecumu, ir gatavs klausīties stāstus, pasakas un ir spējīgi aptvert, ka tā ir apzināti vadīta valoda. Ap 6 mēnešu vecumu bērns ir spējīgs reaģēt uz balss intonācijām un vārdu formu izmaiņām. Līdzīgi pētījumi atklāj, ka bērni šajā vecumā jau ir spējīgi atšķirt vecāku stāstītās pasakas, pamanot atšķirības stāstījumā un intonācijās. Pirms bērns sasniedzis viena gada vecumu, veidojas bērna radošuma  un fantāzijas neirālie ceļi smadzenēs, kas nozīmē to, ka būtiski svarīgi ir stimulēt bērnu līdz viena gada vecumam visdažādākajos veidos - runājot ar zīdaini, dziedot, lasot priekšā, spēlējoties ar viņiem un nodrošinot drošu vidi ar daudz apskāvieniem, samīļošanām, ar skanīgiem dzejolīšiem un plaukšķināšanas spēlēm.


Kā stāsta ASV priekšā lasīšanas eksperte Mema Foksa, viņa tika iepazīstināta ar bērnu, kura vecāki lasīja viņam priekšā jau sākot no dzimšanas, kad bērns bija 6 dienu vecs. Trīs mēnešu vecumā bērns zināja, kādā virzienā jātur grāmata, vēlējās pāršķirt grāmatas lapas, pamanot kad vecāki ieturēja pauzi pēc stāsta fragmenta beigām. Sešu mēnešu vecumā bērniņš spēja atšķirt  tās grāmatas, ko viņa vecāki lasījuši priekšā no svešām grāmatām. Divu gadu vecumā bērna vārdu krājums bija aptuveni 500 vārdu, un viņš spēja atpazīt ap 20 vārdu grāmatā. Pētījumi rāda, ka kopīgs dialogs ar bērnu pirms tas sasniedzis trīs gadu vecumu ir saistīts ar vēlākā vecumā šī bērna intelekta līmeni (IQ).

Ko ir vērts lasīt?

Vai ir vērts ieguldīt grāmatās, pirms bērns vēl māk lasīt? Atbilde viennozīmīgi ir apstiprinoša. Lasot bērnam stāstus, pasakas, dzejoļus, kuros secīgi norisinās notikumi, kas ved līdz atrisinājuma stāsta beigās, mēs piedāvājam topošajiem runātājiem un lasītājiem labāko iespējamo vārdu krājumu, labus gramatiskos piemērus, ko bieži vien sarunu valodā nepielietojam. Maziem bērniem piedāvātajā literatūrā ir svarīgi, lai tekstā vārdiem būtu atskaņas, ritms un atkārtošanās. 

Vēlākā vecumā noder stāsti, pasakas un citas literārās formas, kas ļauj bērnam atklāj dažādas sakarības un mācības, tie ļauj domāt par sociāliem jautājumiem, kas ietekmē viņu ikdienu, jeb citiem vārdiem liek apgūt pasaules kārtību, attīsta bērna kritisko domāšanu (Meller, Richardson, & Amos, 2009).

Kāpēc bērni grib vienu un to pašu pasaku

Baroni (2007) saka, ka bērniem, lasot priekšā vienu un to pašu stāstu vairākas reizes, rada prieku tieši tas, ka viņi zina, kas notiks tālāk. Bērni izjūt prieku zinot, ka viņu varonis uzvarēs atkal un atkal, un ļaunais varonis tiks uzvarēts. Bērns sajūt prieku piedaloties stāstā, kura saturu viņš jau zina. Bērns saprot, ka vismaz pasaku varoņu ietvaros nākotne ir skaidra, ka mērķis tiks sasniegts, un tas mazajiem rada drošības izjūtu. No otras puses  tomēr pastāv neziņa par to, vai arī nākamreiz, lasot to pašu stāstu, beigas būs tās pašas, vai tomēr stāsts būs mainījies? Dažkārt bērni vēlas, lai pasaku atkārto tāpēc, ka kāda svarīga stāsta daļa ir piemirsusies, ir vēlēšanās pārbaudīt vai stāsts nav mainījies, vēlēšanas piedzīvot patīkamās emocijas, ko rada stāsts, vai lai labāk saprastu stāsta secību, lietu attīstību, lai pēc tam to varētu pārnest uz citām dzīves situācijām (Farner,2014). Kopumā vecākiem jāļaujas bērnu lūgumiem lasīt vienu un to pašu stāstu atkal un atkal, lai cik tas nešķistu apnicīgi vai nogurdinoši. Lasot priekšā bērniem, mēs veicam nozīmīgu ieguldījumu savu bērnu valodas, domāšanas, atmiņas un sociālo prasmju attīstībā. 

 

Autori: Sabīne Vilciņa un Edmunds Vanags

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies