Armands Simsons: Ģimene ir neizsakāma spēka varenība apvienojumā ar mīlestības spēku

Godaģimene.lv Godaģimene.lv

Sagaidot Ģimenes dienu, hokeja kluba Rīgas “Dinamo” tehniskais direktors un četru meitu tētis Armands Simsons dalās sajūtās, ko viņam nozīmē šie svētki, kuras ir viņa mīļākās ģimenes tradīcijas un ko novēl Latvijas ģimenēm.

Šodien, 15. maijā atzīmē Ģimenes dienu. Ar kādām emocijām un pārdomām Tu to sagaidīsi?
Ir ļoti forši, ka tiek īpaši izceltas un atzīmētās tādas dienās kā Mātes diena, Tēva diena, daudzas citas dienas, ieskaitot Ģimenes dienu. Protams, ka garām to nelaidīsim, bet es teiktu, ka mums katra diena ir kā ĢIMENES diena. Vienmēr un visur tas, ko esmu stāstījis par savu ģimeni un tās nozīmi mūsu ikdienas dzīvē, ir tīrākā patiesība. Nekas nevar un nedrīkst būt svarīgāks par ģimeni. Manuprāt, šāda īpaša Ģimenes dienas izcelšana vairāk ir domāta kā atgādinājums par mūsu katra paša ģimenes nozīmi mūsu katra paša dzīvē. Ģimeni izveido ir viens, bet ģimeni kuplināt, saglabāt un stiprināt, kas pavisam cits. Un to nav iespējams izdarīt, tikai reizi gadā kopīgi nosvinot Ģimenes dienu. Ģimene = Tava komanda. Cik spēcīga būs Tava komanda, tik spēcīga būs Tava ģimene.

Kuras ir Tavas mīļākās ģimenes tradīcijas un kāpēc?
Ņemot vērā, ka mēs ģimenē esam daudz, tad arī svētkus gada griezumā mums sanāk svinēt daudz. Bet arī ikdienu mēs mēdzam pārvērst par mazajiem svētkiem. Kaut vai kopīga maltīšu ieturēšana vai kopīgi izbraucieni pie dabas. Arī tie ir svētki un savā ziņā arī tradīcijas, kuras nu jau vairs nav uzskatāmas par tradīcijām, jo to darām ikdienā un diezgan bieži. Bet neizbēgami, protams, ir visi lielie nozīmīgie gada svētki, kurus arī vienmēr cenšamies svinēt un priecāties kopā. Gan savas ģimenes lokā, gan māsu un brāļu, un mūsu vecāku lokā. Kad ar Ivetu izveidojām ģimeni, viena no lieliskākajām tradīcijām, kas ir pārņemta tieši no sievas vecākiem, ir kūpināt un vārīt cūkas galvu Ziemassvētkos. Kad Ivetas tētis vēl bija starp mums, tas vienmēr bija viņa pārziņā. Kopš viņš ir aizsaulē šo tradīciju esam pārņēmuši mēs. Un vienmēr smieklīgi man par šo tradīciju ir stāstīt un bildes rādīt mūsu Dinamo leģionāriem. Viņiem tas šķiet ļoti dīvaini, lai neteiktu vairāk. Bet Ziemassvētku vakarā cūkas galva ar pelēkajiem zirņiem ir neatņemama svētku galda sastāvdaļa jau gadiem ilgi. Un nebrīnieties - visas mūsu meitenes bez izņēmuma arī gaida šo mielastu! (smaida)

20200514185000-51911.jpg

Kāda ir Tava mīļākā ģimenes tradīcija no bērnības?
Ja jāatbild tā uzreiz, tad man prātā nāk vasaras pie Juglas omas un jāņogu krūmi viņas dārzā, kuri mums ar māsīcu Egiju bija jānolasa. Un kārtīgi! Neviens nejautāja, vai mēs gribam vai nē, vienkārši bija jālasa. Vai tā bija tradīcija. Es teiktu – jā. Jo vienmēr, kad pie viņas braucu, zināju, ka dārzs ar jāņogām, ērkšķogām un upenēm mani jau gaida. Vai tā bija mīļākā tradīcija?! Šodien es saprotu, ka gan jā, gan nē. Nē, jo bija jāpinķerējas pa krūmu zariem. Jā, jo šodien es saprotu un apzinos, ko tas nozīmēja. Kopā būšana un kopīgu darbu darīšana. Te es varētu uzskaitīt vēl veselu strīpu ar šādām tradīcijām – gan kopīgi vasaras darbi pie tēta celtniecībā, brālēna pārtikas veikalā, mammas universitātē. Visu laiku esam bijuši labprātīgi nodarbināti. Tās pašas kartupeļu talkas. Riktīgi forši! Bet no svētku svinēšanām man atmiņā ir Ģeds Morozs, tagad Ziemassvētku vecītis, kuru ļoti gaidījām. Zināju, ka katru gadu viņš nāks un kādu mazu dāvaniņu atnesīs. Ja to maz ir iespējams vizualizēt, tad pamēģiniet iztēloties, kā tas bija. Mēs dzīvojām vienā lielā, laimīgā laimīgu Ģimeņu mājā – kopmītnēs. Tur bija viena virtuve uz padsmit ģimenēm, viena mazgāšanās telpa, viens viss. Arī viens liels koridors, kas stiepās gan pa labi, gan pa kreisi, un katrā koridora pusē bija vairākas istabas vairākām ģimenēm Jā - viena istaba uz ģimeni. Mēs tur dzīvojām 4. Bet ne par to stāsts. Koridora atzari katrs uz savu pusi vijās no centrālā koridora, kur tad arī notika šī Ģeda Moroza sagaidīšana. Varbūt tieši tās lielās, laimīgo ģimeņu mājas man ģimenes svarīgums palicis. Nezinu.

Trīs svarīgākās ģimenes vērtības, manuprāt, ir...
Sapratne, atbalsts, uzticēšanās.

Lai kļūtu par stipru un saliedētu ģimeni…
...ir jāmīl, jālepojas un jāatbalsta vienam otru tā, it kā tava ģimene būtu vislabākā ģimene pasaulē. Un tas tā arī ir un tā tam arī ir jābūt, ka katra ģimene savai ģimenei ir labākā ģimene pasaulē.

Vai atceries brīdi, kad pirmo reizi uzzināji - būsi tētis! Kādas bija sajūtas un emocijas? Un kā juties katrā nākamajā reizē?
Lai kļūtu par mammu un tēti pirmo reizi, mums ar sieviņu nācās tā kārtīgi pacīnīties. Bijām jau nobrieduši, ka mūsu ģimenē nebūsim mēs divi vien un ģimenes pieaugumu plānojām. Taču izrādījās, ka ar gribēšanu un varēšanu vien nepietika. Bet, galu galā, pie tik ļoti lolotās pirmās meitiņas veiksmīgi tikām. Sajūtas, uzzinot, ka viss ir sanācis un ir sācies šis tik ļoti gaidītais gaidīšanas laiks, bija neaprakstāms. Gluži kā tāda maza uzvara, nē, liela uzvara! Klāt esmu bijis visu meitu dzimšanas brīdī. Ar Ivetu pat neapspriedām – jā vai nē. Atzīšos, ka, turot rokās pirmdzimto, saviļņojums mijās ar satraukumu, kā mēs tagad turpmāk dzīvosim un vai ar visu tiksim galā. Bet kā izrādījās vēlāk – tiekam galā ar uzviju. Kad bijām jau apraduši ar vecāku lomu, dzīvojot kopā trijatā, nolēmām, ka noteikti mums būs vēl bērniņi. Kad piedzima otrā meitiņa Eimija – atkal pārņēma prieks, bet tajā pašā laikā vēl lielāks satraukums. Kā mēs tagad četratā dzīvosim un kā ar visu tiksim galā? Vai spēsim visu un visas pavilkt? Ar šodienas acīm skatoties, tas bija tikai un vienīgi neziņas satraukums. Ar trešo un ceturto princesīti jau sajūtās bija nevis satraukums, bet gan prieks, lepnums un milzīga pacilātības sajūta, ka esam tik lieli, priecīgi un laimīgi. Katru nākamo meitiņu uz dzemdību namu braucām sagaidīt visi kopā. Un šī kopā būšanas sajūta, kad pasaulē nāk jauna dzīvībiņa, un mēs līdz ar to kļūstam vēl lielāki – ir neaprakstāma!

Kādi, Tavuprāt, ir ikviena tēta lielākie uzdevumi un izaicinājumi?
Te jau arī ir atbilde pašā jautājumā. Būt par tēti. Un tas sevī ietver ļoti daudz. Draugs, padomdevējs, aizstāvis, aprūpētājs. Tētis, manuprāt, ir kaut kas ļoti dižens. Katrs vīrietis var kļūt par tēvu, bet ne visiem izdodas kļūt par tētiem.

20200514185031-40715.jpg

Ar kādu dzīvnieku Tev asociējas vārds ģimene?
Lauva. Viennozīmīgi lauva. Neizsakāma spēka varenība apvienojumā ar neizsakāmu mīlestības spēku.

Padalies ar kādu anekdotisku savas ģimenes epizodi!
Mums pati ikdiena mēdz būt kā viena liela anekdote, jo ļoti daudz laika pavadām kopā. (smejas) Bet viens no pēdējiem uzjautrinoši galvmežģīgiem atgadījumiem saistībā ar bērnu izdomu bija kādā spēļu vakarā, kurus rīkojam gana regulāri, kad spēlējām spēli “Tikai viens”, kur uzdevums ir vienam spēlētājam izvēlēties kartīti, uz kuras ir rakstīti pieci dažādi vārdi. Spēlētājs vārdus neredz, pārējie spēlētāji redz. Tad spēlētājs izvēlas vienu ciparu no 1-5, kas attiecīgi nozīmē, kurš vārds spēlētājam būs jāuzmin. Minēšana notiek tā, ka pārējie spēlētāji uz plāksnītes uzraksta uzvedinošos, raksturojošos vārdus, lai minētājs varētu tikt galā ar šo uzdevumu. Vienreiz minētājas lomā bija mamma, un mēs visi pārējie rakstījām viņas izvēlētā vārda raksturojumus. Ko nu kurš, bet Heidija uzrakstīja PC PC PC PC PC. Nu tad, lūk, arī Jums ir uzdevums atminēt, kādu vārdu vajadzēja atminēt mammai? Kas Jums nāk prātā? Mammai bija jāatmin vārds REPS! (smejas) Bērnu iztēlei nav robežu!

Ko novēli Latvijas ģimenēm šīs ārkārtas situācijas laikā?
Spēku un izturību. Viennozīmīgi. Un pacietību. Agrāk vai vēlāk viss šis beigsies, un ikdienā mēs atkal viens otru redzēsim retāk. Tāpēc arī izbaudīsim šo piespiedu kopā būšanas laiku ar saviem mīļajiem, darot arī tādas lietas, kuras līdz šim neesam darījuši vai tam vienkārši nav pieticis laiks. Rūpēsimies viens par otru un kļūsim vēl stiprāki!

Vai ģimenē izmantojat “3+ Ģimenes karti”? Ja jā, vai jūtat ieguvumu no tās sniegtajām priekšrocībām un iespējām?
O, jā! “3+ Ģimenes karte” ir mums visiem. Nu katram/katrai no mums. Un ir, ir. Ieguvumi un atlaides ir. Ir tikai jāzina, kur tās meklēt un kas tās piedāvā.

FOTO: No ģimenes albuma