Bērna kaunināšana var sabrucināt viņa iekšējo pasauli. Padomi vecākiem - kā no tā izvairīties

Autors: Godaģimene.lv, 2020. gada 20. februāris, 13:57:27
Bērna kaunināšana var sabrucināt viņa iekšējo pasauli. Padomi vecākiem - kā no tā izvairīties

Dusmu uzplūdā vecāki savus bērnus mēdz sarāt, viņus kauninot. Kādas tam var būt sekas un kā no kaunināšanas izvairīties, skaidro psihoterapeite un smilšu spēļu terapeite Aija Baha–Velvele.

Kauns piemīt visiem cilvēkiem. Šī emocija nosaka ētisku un sabiedrības pieņemtajām normām atbilstošu cilvēka rīcību. Tomēr vārdam “kaunināšana” piemīt negatīva aura. Nevienam nepatīk sajusties kā grēkāzim, kuru nosoda un norāj, norādot uz neizdarīto vai to, kas nav sanācis. Reizēm pieaugušie, pat īsti neapzinoties, mēdz kaunināt bērnus, jo domā, ka tā panāks vēlamo rezultātu. Ne vienmēr vecāki aizdomājas, ko tas var nodarīt bērnam. Pat viena kaunināšanas reize bērnībā var atstāt sekas uz cilvēka turpmāko dzīvi. Ikviens bērns vēlas būt pieņemts un mīlēts. Ikvienam bērnam ir svarīgi tādam būt savu vecāku un tuvāko cilvēku acīs. Brīdī, kad mazais cilvēks tiek kaunināts, var sabrukt viņa iekšējā pasaule.

Katrai rīcībai ir sekas
“Gluži tāpat kā mēs nepiedzimstam par vecākiem, mēs nepiedzimstam arī par pieaugušajiem. Par tādiem mēs mācāmies kļūt un nereti – visu dzīvi. Mēs kļūdāmies, pirms apgūstam nepieciešamās saskarsmes prasmes, pirms apzināmies, ko, kā un kāpēc darām, pirms izprotam, ko sevī un savā uzvedībā vai attieksmē vēlamies mainīt. Visbiežāk mēs attiecības ar bērniem veidojam pēc savas personīgās, bērnības pieredzes un vecāku dotā piemēra,” pārdomās dalās psihoterapeite un smilšu spēļu terapeite Aija Baha-Velvele. Speciāliste pieļauj – iespējams, pieaugušie bērnus kaunina, jo paši savā bērnībā to ir piedzīvojuši.


“Vecākiem šķiet, ka kaunināšana ir veiksmīgs labas audzināšanas paņēmiens, bet viņi reizēm neaizdomājas, ka patiesībā audzināšana būtu jāsāk no pavisam citas puses. Svarīgi ir pamanīt bērna uzvedību vai rīcību un tā vietā, lai kauninātu, mēģināt iedziļināties un izprast, kāda bērna vajadzība patiesībā slēpjas aiz konkrētās rīcības.” Ja atvasi bieži kaunina, bērns ātri var iedzīvoties zemā pašvērtējumā, var sākt necienīt sevi un savas spējas. Vēlāk tas var nostrādāt arī pretējā virzienā, un bērns var sākt kritizēt citus. Bērnā var zust spēja un vēlme apgūt jaunas lietas un nodarbes, jo kauns bieži vien iet rokrokā ar bailēm un neticību. “Mana darba pieredze rāda, ka pārlieku spēcīga kaunināšana un bērna kritizēšana noved pie salauztām personībām un dzīvēm. Pieaugušie nespēj veidot veiksmīgas un noturīgas attiecības, veidot karjeru, pabeigt iesāktās lietas, jo viņi netic sev. Un neveiksmes gadījumā nespēj atrast sevī resursu, lai pēc kritiena pieceltos un ietu tālāk,” norāda Aija Baha-Velvele, uzsverot, ka nereti šādiem cilvēkiem veidojas atkarību problēmas, jo kauns un vaina ir tik spēcīgas sajūtas, ka vieglāk ir tās nejust un aizbēgt, slēpjoties kādā no atkarībām.

Ja bērnu kaunina, tad... Dažas situācijas:

Ja bērnu kaunina par nespēju paveikt sportisku aktivitāti, tad... bērnā var rasties nepatika pret sportiskām nodarbēm. Viņš var kļūt mazkustīgs un nevēlēties darīt neko aktīvu, jo jau sākumā būs pārliecināts, ka viņam nekas nesanāks. Ja bērnam kaut kas neizdodas sportā, var stiprināt viņa pašapziņu, uzsvaru liekot uz to, kas viņam padodas, piemēram IT joma vai svešvalodas. Reizēm tas jādara dienu no dienas, pa mazam gabaliņam, pa vienam teikumiņam, vairāku gadu garumā, jo pašapziņu sagraut ir ārkārtīgi viegli, bet stiprināt – grūti.
Ja kaunina meitu par to, ka viņa uzkrāsojusi lūpas, tad... meitai var rasties problēmas ar seksualitātes un sievišķās būtības pieņemšanu, atzīšanu. Viņa domās, ka būt skaistai ir slikti, jo, krāsojot lūpas, meitene tieši to arī vēlējās panākt – būt skaista! Tā vietā mamma varētu meitu pamācīt lietot kosmētiku un paskaidrot, cik daudz un kādā vecumā tā izmantojama. Mamma, krāsojoties kopā ar meitu, ļauj meitenei mācīties kļūt par sievieti, viņas var uzklāt kosmētiku viena otrai. Ja gadījumā mamma kosmētiku nelieto, bet meitai ir radusies vēlme un interese, noteikti ir kāda draudzene vai krustmāte, ar kuru šos jautājumus pārrunāt. Savukārt tēva uzdevums pateikt meitai, ka viņa ir skaista.
Ja bērnu kaunina par to, ka viņš vēl neprot lasīt (rakstīt, skaitīt) tik raiti kā citi, tad... viņš var vēl ilgi nevēlēties mācīties, jo baidīsies, ka viņam neizdosies. Tajā pašā laikā bērnā var rasties dusmas un agresija gan pret kauninātāju, gan pret mācīšanos kopumā. Grāmatas šādu bērnu var sākt interesēt arvien mazāk, jo tās sagādā tikai nepatīkamas izjūtas. Ja bērnam bijusi nepatīkama mācīšanās pieredze, jādod iespēja reaģēt uz pārdzīvoto un tikai tad lēnām, neuzspiežot, drīzāk rotaļu veidā jātuvina viņu mērķim – lasītprasmes apguvei.
Ja tēvs kaunina dēlu par to, ka zēns nav drosmīgs, tad... zēnam var pasliktināties attiecības ar tēvu, viņš var sākt justies vainīgs, ka neatbilst tēva priekšstatiem un vēlmēm. Lai atbilstu tēva “drosmīgajam” dēlam, zēns var sākt darīt pārāk riskantas lietas, nedomājot par sekām. Šajā gadījumā vienmēr atvērts ir jautājums – kas ir drosmīgs vīrietis? Visbiežāk izrādās, ka drosmīgs ir tas, kurš spēj uzņemties rūpes un atbildību, kurš spēj just un līdzi pārdzīvot, kurš spēj atzīt kļūdas un pateikt – piedod.

Kā rīkoties, ja vecāks kauninājis bērnu?
Ja vecāks dusmu uzplūdā kauninājis bērnu, tad nomierinoties ir svarīgi atvainoties un atzīt, ka šāda rīcība nav bijusi pareiza, ka vecāks kļūdījies, nav spējis tikt galā ar savām dusmām, juties apjucis, noguris vai diena bijusi pārpildīta ar stresu. Svarīgi ir bērnā radīt izpratni, ka viņš pats par sevi nav slikts, un izskaidrot, kāpēc kaut ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt, kādas rīcībai var būt sekas.

Svarīgi atpazīt emocijas
Psihoterapeite uzskata, ka kaunināšanu var aizstāt ar skaidrojumu par lietu kārtību, ar personīgo piemēru un atbalstu: “Mēs vecāki patiesībā vēlamies tikai vienu – lai mūsu bērni ir laimīgi. Un tādi viņi var kļūt tikai ar spēcīgu ticību sev un veselīgu pašapziņu.”
Kā bērnudārza vecuma bērns izprot vārdu “nokaunies”? Kaunināšana citu klātbūtnē pilnīgi vienmēr noved pie izjūtas – es nekam nederu un neko neprotu. Pusaudži pat mēdz teikt – labāk būtu, ja manis nebūtu! “Bieži vien vecāku dusmas un nogurums pārvēršas bērna kaunināšanā un vainošanā. Reizēm pieaugušie ir tik ļoti pārņemti ar ikdienas problēmām, ka nepamana labās lietas, kuras paveic viņu bērni, bet gan akcentē sliktās. Tātad – neapmierinātība ar sevi tiek pārnesta uz saviem bērniem. Tomēr vecāku uzdevums ir cits – uzdāvināt bērnam pārliecību, ka viņš tiek mīlēts arī tad, ja reizēm izdara kaut ko ne tā, ja kļūdās. Ikvienam bērnam ir svarīgi just, ka viņu mīl tāpēc, ka viņš ir šajā pasaulē,” stāsta speciāliste.


Reizēm bērna kaunināšana un vainošana iet rokrokā ar vecāku dusmām. Ja tas tā ir, vecākiem jācenšas saprast, kāds ir patiesais dusmu iemesls. Tā kā pieaugušie bieži vien nespēj apzināties savas dusmas, bezspēcību, neapmierinātību, kas attiecināma pašiem uz sevi, tad tiek izmantoti citi ceļi, kā savas emocijas izreaģēt. Rezultātā bieži notiek bērna vainošana un kaunināšana ikdienā praktiski par jebko: “Meitenes tā nesēž, meitenes tā neuzvedas, zēni tā nedara, visi bērni normāli, bet tu...” Bērns pieaugs, bet viņa zemapziņā būs palicis viss, ko mamma vai tētis reiz teicis, un tas bloķēs tos resursus, kas cilvēkā veicina drosmi un pārliecību par sevi, savām spējām, savu iekšējo potenciālu. [1]

Ko likt kauna vietā?
Nenoliedzami, daļa vecāku, iespējams, savas bērnības pieredzes dēļ, bērna nevēlamas vai nepareizas uzvedības brīdī izsaucas gluži automātiski – “Kāds kauns!” vai “Ej nokaunies!”. Un skaidrs, ka šādu savu rīcību pieaugušajam nav viegli mainīt, ja nav skaidrs, ko izmantot tās vietā. Un te atbilde ir viena – atbildību. Spēja uzņemties atbildību ikvienam jāmācās jau no bērnības, un tas ir labs instruments, ar ko panākt bērna vēlamu uzvedību. Atbildība ļauj bērnam apzināties saistību starp savām darbībām un rezultātu. Spēja uzņemties atbildību dod resursu ne tikai regulēt savu uzvedību, bet arī ietekmēt notikumu gaitu. Caur atbildību varam veicināt bērna pārliecību par sevi pašu. Ja bērns jūtas vainīgs, viņš noniecina sevi, vaino sevi, lūdz piedošanu. Savukārt bērns, kurš jau spēj uzņemties atbildību (vai mācās to darīt), labo pieļauto kļūdu.


Kā viena no tipiskajām kļūdām minams šāds piemērs, ka vecākiem nereti par bērna nodarījumu pietiek ar atvainošanos – “Kāpēc iekniebi? Tūdaļ atvainojies!”. Ar laiku bērns var iemācīties, ka formāla atvainošanās var ļaut izvairīties no rīcības sekām.

Kā rīkoties?
• Palīdzi bērnam saprast savstarpējo saikni starp viņa darbībām un rezultātu.
• Neprasi formāli lūgt piedošanu, bet aicini bērnu domāt atbildības virzienā: “Kas ir noticis? Kāpēc tas ir slikti? Kā tagad notikušo labot?”
• Vaicā bērnam: “Kā tu domā, ko jūt cilvēks, kam tu nodarīji pāri?”, “Kā tu justos viņa vietā?”, “Ko tu tagad varētu darīt, lai situāciju uzlabotu?”.
• Rādi personīgo piemēru, uzņemoties atbildību par vārdiem un darbiem!

Kauns – arī vajadzīgs
Veselīgā daudzumā un ar mēra izjūtu kauns, vaina vai bailes ir nepieciešamas, jo tās dod pieredzi adaptēties, veidot attiecības, nezaudēt pašcieņu pret sevi un arī pret citiem. “Tomēr tam ir jābūt komplektā ar vecāku un bērnu savstarpējām sarunām. Un noteikti – tikai esot divatā ar bērnu. Mums var nepatikt kāda bērna rīcība, bet tad mēs to pārrunājam mājās, drošā vidē vai pasaucot bērnu malā no citiem klausītājiem un paskaidrojot, kāpēc tā rīkoties nav jauki. Savukārt tantiņām veikalā, kuras bieži vien metas par palīgiem audzināšanā ar tekstu: “Fui, kā tu uzvedies! Tā nedrīkst! Tūlīt ņemšu tevi sev līdzi!”, var droši atbildēt: “Paldies par rūpēm, bet tas ir mans bērns, un es viņu mīlu arī šajā situācijā!” Jo mierīgāki mēs kā vecāki būsim sarežģītās situācijās, kuras skar bērna uzvedību un audzināšanu, jo mierīgāki mums būs bērni,” skaidro Aija Baha-Velvele. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka robežām ir jābūt, jo tās dod bērnam drošības sajūtu, savukārt visatļautība rada trauksmi un haosu.

Definīcija:
1. Kauns ir morālas jūtas, kas saistītas ar nepatīkamu pārdzīvojumu par sava vai cita rīcību, izturēšanos.
2. Nepatika, mulsums; neērtības izjūta; kautrība.
3. Negods, apkaunojums; morāli negatīvi vērtējams fakts, rīcība.


Izmantotā literatūra:
1. Ancāne, G. Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte, 2017, 47.
Pieejams: http://psihosomatika.lv/public/files/Prof.Gunta_Ancane_Atzinu_krajums_Vecakiem_Par_sevi_un_berniem-compressed.pdf

Autors: Mammām un tētiem/ www.mammamuntetiem.lv

Foto: Shutterstock.com