Bērns naktī staigā, runā un murgo. Iemesli un risinājumi

Godaģimene.lv Godaģimene.lv

Daudzi vecāki būs saskārušies ar savu mazuļu dīvaino uzvedību miegā - runāšanu, kliegšanu, raudāšanu un pat staigāšanu. Mēģināsim rast skaidrojumu, kāpēc tā notiek un ko pasākt, lai bērna miegs nebūtu traucēts.


Dīvaina uzvedība - no murgiem līdz nakts bailēm
Maziem un pirmsskolas vecuma bērniem var sākties dīvaini miega traucējumi. Piemēram, staigāšana miegā un nakts bailes. Šos traucējumus dēvē par parasomnijām. Lielākoties tās notiek miega fāzē, kad daļa bērna smadzeņu atrodas ļoti dziļā miegā, bet daļa atgriežas vieglajā miegā.
Palūkosimies uz šiem it kā satraucošajiem, bet vienlaicīgi pilnīgi normālajiem un labdabīgajiem nakts notikumiem.

Staigāšana miegā
Bērna runāšana un staigāšana miegā var jūs ļoti satraukt, jo noteikti neko tādu nebūsiet gaidījis. Bērns var miegā piecelties sēdus un sākt runāt, acis parasti ir atvērtas, bet skatiens - stiklains. Runāšana sākas īsām, nesaprotamām frāzēm, taču bērns apklusīs, ja viņu pasauksiet. Viņš var pagriezties pret jums un kaut ko nomurmināt. Vecāki bērni dažkārt izsaka skaidras frāzes, piemēram: "Nē, nē. Ej projām!". Skatiens nav tiešs, tas it kā slīd jums cauri.

Daudzi vecāki runāšanu miegā uztver pilnīgi mierīgi, toties staigāšana miegā var būt satraucoša. Šajā gadījumā bērns kustas pa istabu atvērtām acīm, itin kā meklētu kaut ko skapī vai rotaļlietu kastē. Viņš var staigāt pa gaiteni vai pat censties iziet ārpus mājas. Un tas viss dziļā miega laikā.



Ar staigāšanu miegā saskaras pat līdz 20% bērnu. Tā var sākties agrīnā bērnībā, lai gan biežāk sastopama vecumā starp 8 un 12 gadiem, un turpināties mēnešiem vai pat gadiem ilgi.



Parasti šo epizožu ilgums ir no 5 līdz 15 minūtēm un visbiežāk tas notiek dažās pirmajās miega stundās. Šādā stāvoklī bērnu ir grūti pamodināt, un parasti viņš vienkārši atgriežas gultā dziļam, mierīgam miegam vai arī pamostas pilnīgi apmulsis un neko neatceras. Par laimi, cilvēks šādā stāvoklī ļoti reti krīt vai savainojas. Drošības labad, varat bērnistabas durvīm piekārt zvaniņu.

Ko darīt ar miegā staigājošu bērnu?
Ja pieķerat bērnu staigājam miegā, mierīgi vediet viņu atpakaļ uz gultu. Runājiet maz un maigā balsī. Bieži vien dziedāšana, šķiet, nomierina šos apjukušos mazuļus daudz labāk, nekā runāšana. Tāpēc parasomnijas laikā pāris reižu nodziediet kādu pazīstamu šūpuļdziesmu - līdz brīdim, kad mazulis atgriezies gultā.


Runāšanu un staigāšanu miegā ir grūti pārtraukt, bet ir daži paņēmieni, kas var mazināt šādu epizožu skaitu:
Pirmkārt, izvairieties dot bērnam šokolādi vai citas stimulējošas vielas, ieskaitot dzērienus, kas satur kofeīnu.

Otrkārt, domājiet, vai varat paildzināt viņa miegu - ilgāka diendusa, agrāks gulētiešanas laiks.

Treškārt, ja runāšana vai staigāšana miegā atkārtojas katru nakti, pamodiniet bērnu stundu pēc tam, kad viņš aizmidzis. Tas var apturēt parasomniju un atjaunot miega ciklu.



Pamošanās apjukums un nakts bailes
Pamošanās apjukums tieši to arī nozīmē. Bērns var murmināt vai šņukstēt, mētāties pa gultu, būdams acīmredzami satraukts un uzbudināts. Viņš var pat kliegt un atgrūst jūs, saucot:"Nē, nē. Man tas nepatīk!". Parasti šādas epizodes ilgst vienu līdz divas minūtes, un pēc tam bērns atkal ieslīgst dziļā miegā.

Miega jeb nakts bailes ir pamošanās apjukuma galēja izpausme. Kaut ko tādu pieredzēt ir patiešām biedējoši. Bērns var bļaut un locīties, viņa sejā manāma panika, ķermeni klāj sviedri, un viņš neapzinās jūsu klātbūtni.
Vecāki parasti nobīstas, jo bērns izskatās gandrīz kā nomodā, taču viņu nav iespējams mierināt, jo patiesībā tas guļ dziļā miegā.

Šāds stāvoklis tiek saukts par nakts bailēm, taču īsti nav zināms, vai bērns šajā brīdī jūt bailes. Diezgan skaidri gan zināms vienīgi tas, ka vecāki šādā brīdī bērnam nekādi nevar palīdzēt. Epizode ilgst no 5 līdz 15 minūtēm (dažreiz pat ilgāk). Beigās bērns vai nu atkal aizmieg, vai pamostas apmulsis un neko no notikušā neatceras. Toties vecāki var būt psiholoģiski satriekti uz vairākām stundām.

Atšķirībā no runāšanas un staigāšanas miegā, pamošanās apjukums ir vairāk izplatīts bērniem vecumā līdz 5 gadiem. Ar nakts bailēm saskaras aptuveni katrs divdesmitais bērns, sasniedzot skolas vecumu vai vēlāk. Parasomnijas nereti ir iedzimtas. ja kādreiz esat savus vecākus pārbiedējuši ar nakts bailēm, iespējams, tagad esat dabūjuši pretim to pašu.

Ir labi apzināties, ka šīs dīvainās parādības nav bīstamas. Tomēr arī nekādu prieku tās nesagādā. Ir daži paņēmieni, kas var palīdzēt šādas epizodes kontrolēt:

  •  Izvairieties no visām stimulējošām vielām, kas tika minētas jau iepriekš. Tāpat centieties samazināt uztraukumus bērna dzīvē, ieskaitot vardarbību televīzijā, video un amināmijas filmas.
  •  Ievērojiet dienas režīmu. Vēla gulētiešana var kļūt provocējoša. Aprunājoties ar bērnu pirms gulētiešanas, pastāstiet, ka viņš var mierīgi gulēt līdz rītam un sapņot laimīgus sapņus. uzpiliniet uz matrača vienu vai divus pilienus lavandas eļļas.
  •  Dziediet pazīstamu šūpuļdziesmu vai atkārtojiet vienkāršus vārdus. Piemēram:" Tu esi drošībā. Tu esi drošībā. Tētis/mamma ir šeit" . Galu galā bērns apgulsies un atkal aizmigs.

Ja bērns saskāries ar kādu no minētajiem miega traucēkļiem, brīdiniet par to vecmāmiņu vai auklīti, kad atstājat bērnu viņu uzraudzībā. Bet - nerunājiet par to bērna klātbūtnē, tas var viņu mulsināt vai likt kaunēties. Informējiet par to ārstu. Īpaši gadījumos , ja traucējumi notiek pēc pusnakts. Ārsts pārliecināsies, vai tas nav saistīts ar veselības problēmām.



Murgi
Staigāšana miegā un nakts bailes ir satraukums apvienojumā ar kustību, bet murgi ir satraukums, kurā ķermenis netiek iesaistīts. Pat, ja miegā notiek domu un vīziju kustība, ķermenis atrodas miera stāvoklī un ir atslābinājies.
Pieaugušajiem slikti sapņi bieži vien saistās ar senām atmiņām, bet maziem bērniem murgi saistās ar draudiem šeit un tagad (dusmīgi pieaugušie, skaļas kravas mašīnas, nikni suņu utt.).

Atšķirībā no nakts bailēm, murgi bērnu pilnīgi noteikti satrauc. Padomājiet, cik reāli mums dažreiz liekas sapņi, un mēģiniet iztēloties, cik reāli un biedējoši tie varētu šķist bērnam. To iespaidā bērns var baidīties iet gulēt vai pat atrasties guļamistabā.

Murgi ir izplatīta parādība. Tie var sākties 2 līdz 3 gadu vecumā tā paša iemesla dēļ, kāpēc parādās bailes:

  • Bērns jūtas viegli ievainojams.
  • Bērns televīzijā vai reālajā dzīvē saskaras ar kaut ko satraucošu.
  • Bērns cenšas aizturēt dusmu izvirdumus, jo mēs uzstājam, lai viņš savu agresiju kontrolē - lai nesit, nekož un nebļauj.

Visas iegrožotās domas un darbības var izlauzties vardarbīgu, biedējošu sapņu veidā.
Nakts bailēs bērns atgrūž vecākus vai tos vienkārši ignorē, taču murgu laikā viņi mazajam ir pilnīgi nepieciešami. Pēc murgiem daži bērni atkal aizmieg, bet daudziem ir nepieciešams mierinājums. Tāpēc esiet gatavi vai nu saritināties bērnam blakus viņa gultiņā, vai arī ļaut viņam ierāpties jūsu gultā samīļošanai.



Kā palīdzēt?

  • Ja bērns neatceras sapni par biedējošu briesmoni vai dzīvnieku, uzzīmējiet to. Tad ļaujiet viņam lēkāt pa zīmējumu vai to saburzīt.
  • Izdomājiet nelielu stāstu par kādu labi zināmu pasaku vai multfilmu tēlu, kurš redzēja briesmīgu sapni. Stāsta beigas nedrīkst būt biedējošas.
  • Varat izmantot lomu spēli, kurā jūs tēlojat nobijušos bērnu, bet bērns - lielu briesmoni. Tad apmainieties lomām, lai viņš būtu drosmīgs mazulis, bet jūs - briesmonis, kurš miegā vienmēr izrādās bailulis un skumst pēc mammas.


Materiāla tapšanā izmantota grāmatā "Vislaimīgākā mazuļa rokasgrāmata lieliskam miegam" publicētā informācija. (Autors dr. Hārvijs Karps, izdevējs SIA "The White Book").

FOTO: Shutterstock.com