Aktuāli - kā pārdzīvot bērnu kašķus?

ilze.lipska ilze.lipska

Viena bērna ģimenē šī problēma nav pazīstama - brāļu un māsu ķīviņi, tāpēc atļaušos to ierindot daudzbērnu ģimeņu aktuālajos jautājumos. 

Pirms pāris gadiem man bija šausmīgi grūti. Es gluži vienkārši nespēju pieņemt faktu, ka mani bērni, kas brīžiem tik skaisti sadarbojas, šad tad izvillojas. Izvillošanās, protams, beidzas ar to, ka kāds brēc, un nāk sūdzēties - mammu, brālis/māsa man iesita. Un gaida, lai es situāciju atrisinu. Bet kā? 

Pagāja vairāk kā gads, līdz spēju pieņemt to, ka realitāti mainīt nav iespējams. Te palīdzeja draugu, paziņu atmiņu stāsti, kā viņi bērnībā kāvušies ar māsām, brāļiem. Jā, es arī atceros, kā manas māsas un brālis kāvās, tiesa, sevi šajos kautiņos neatceros, kaut gan brālis apgalvo, ka ir no manis dabūjis pa galvu, un iespējams tieši tamdēļ, ka es pati neatceros, ka būtu kāvusies, man ir/bija tik grūti pieņemt, ka mani bērni tā dara. Stāsti vai nestāsti, ka nedrīkst otram sist, ņemt nost mantu, kaitināt.... Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Ja viņi stundu ir kopā spēlējušies, darbojušies, tad jau varu gaidīt, ka drīz kaut ko nevarēs sadalīt, kaut gan pēdejā laikā biežakais iemesls - viens dzied tad, kad otrs negrib, un tad atskan kliegšana pa visu māju - mammu, brālis mani kaitina. Kā? Viņš dzied! ..... Te mana kārta nopūsties, un šad tad atbildu, ka, ja viņi grib turpināt kliegt, lai iet uz savu istabu, man to itin nemaz negribas klausīties. 

Problēma pastāv. Kā mums kā vecākiem pieņemt šo realitāti, jo cik redzams, mainīt to nav iespējams. Vai katru dienu sev atgādinot, ka ārpus mājas bērni ir kā viena mafija? Ka viņi māk arī spēlēties kopā? Ka strīdi un kaušanās ir dabiska māsu un brāļu attiecību piedeva? Ka šajos kašķos nav ļaunuma, bet tikai mācīšanās sadzīvot? Ka apkārt ir tik daudz cilvēku, kuriem māsas/brāļi ir labākie draugi, bet ar kuriem visu bērnību ir kāvušies kā mazi velnēni?

Un galvenais - kā reaģēt? Katru reizi stāstīt vienu un to pašu, ka nedrīkst kauties? (vai, ja paklausās, ka citi kaujas līdz aptuveni 16 gadiem.... tak diez vai viņu vecāki to atstāja bez ievērības, un arī mēģināja pārliecināt, ka tā nedrīkst...) Vai ignorēt? Vai mēģināt pieiet situācijai ar ironiju? 

Vienreiz aizdomājāmies - kur bērni to iemācās. Šādi risināt problēmas attiecībās - dot uzreiz otram pa galvu. Tak ne no vecākiem. Mēs nekliedzam viens uz otru, rokas nepaceļam. Vai tādas attiecības ir dabiskas?

Kā jums iet ar šo brāļu un māsu ķīviņu līdz-pārdzīvošanu? Cik daudz iejaucaties?