Bērni izaug

IlvaV IlvaV

Šobrīd nu jau kādu laiku esam nonākuši tiktāl, ka lielākais (13) bērns vairs īsti negrib, neatrod laiku mūsu ģimenes kopīgām darīšanām. Nē, nav problēmu attiecībās (vismaz ne kādas savādākas kā iepriekš (abi ar vidējo brāli nepārtraukti spēj strīdēties)), bet pusaudzis izvairās no jebkāda veida aktivitātēm ar mums. Viņš saka, ka ir garlaicīgi. Es saprotu, ka kino, ko var skatīties mazākie (multfilmiņas), viņu vairs neaizrauj. Muzeji, kuru interesē 9 gadnieku (jebkādi- Medicīnas, Kara utt.) , pusaudzi neinteresējot šobrīd (esot jau bijis, redzējis, darījis), Botāniskajā ar skaistajiem tauriņiem vēl pavasarī pabija, šobrīd vairs negrib. Pārgājieni dabā neesot saistoši-visi koki un ceļi taču esot vienādi:D

Arī velobraucieni īsti vairs nesaista-par grūtu, par garlaicīgu, par...Īsāk sakot, man jau šķiet, ka vienkārši nevēlas pavadīt laiku kopā ar mums. 

Šad tad uzspēlē kārtis, bet tad arī ātri apnīk, jo mazā divgadniece traucē. Esmu aicinājusi arī divatā kaut kur aiziet, bet tad viņš tik dīvaini uz mani paskatījās:D

Cept kūkas, darboties virtuvē arī vairs nevēlas, dažādus rotājumus kopā veidot šad tad piedalās, bet bez īpaša entuziasma. Vienīgais, ko pēdējā laikā regulāri darām kopā, ir lapu grābšana. Es pat nesenajā velobraucienā aicināju viņu doties kopā ar saviem draugiem/draudzenēm, ja negrib braukt tikai ar mums. Nē, neesot visiem riteņi (domāju, ka tā bija vienkārši atruna).

Laikam jau tiešām hormoni trako.

Ko jūs sadarat kopā, ja ir tik liela gadu starpība? Vai man vienkārši likties mierā un gaidīt, kad tas pāriet? Vai jūsu pusaudži arī šādi uzvedas?