Daudzbērnu ģimeņu vecāku un bērnu savstarpējo attiecību īpatnības

Godaģimene.lv Godaģimene.lv

Ģimene ir kā sociālais institūts, kam ir svarīga loma ikviena bērna personības izveidē un izaugsmē. Katra ģimen ir unikāla, tāpēc arī vecāku un bērnu savstarpējo attiecību modeļu ir daudz. Pie tam, nav nekādu striktu noteikumu, pēc kuriem varētu izveidot ideālas attiecības starp paaudzēm ģimenē, bet ir daudz praktisku ieteikumu, kas var palīdzīt satuvināties emocionālā ziņā bērniem un vecākiem.

Ģimenes modelis, saprotams, atgādina arī valdības modeli, kurā: bērni ir tauta, un vecāki - varas pārstāvji, bet, ja ģimenē dzīvo vēl arī vecmāmiņa un vectētiņš, viņiem tiek sabiedriskās organizācijas funkcija.

Tagad pievērsīsimies noteikumiem, kuriem pateicoties vispār jebkura valdība pastāv: visi varas pārstāvji funkcionē, lai tauta tiktu nodrošināta ar spēju dzīvot pilnvērtīgi, un attiecīgi valdībai jārada mērķtiecīgi, efektīvi apstākļi, lai tas viss varētu notikt, un pie viena arī pati valdība spētu pastāvēt.

Pārvietosim atpakaļ šo modeli ģimenē: vecāki rada visus nosacījumus (gan materiālus, gan morālus, gan psiholoģiskus) bērnu audzināšanai, un šajā audzināšanas ceļā izveido arī veiksmīgus sakarus un labas attiecības savā starpā, radot paši savu sociālo vienību - ģimeni. Vienkāršāk sakot, kad "tauta" ģimenē ir viens bērns, visa uzmanība, rūpes, materiālie labumi ir vērsti uz viņu.

Sarežģītāks attiecību modelis rodas jau tad, kad ģimenē ir vismaz trīs bērni. Te var rasties vesela rinda problēmu arī vecāku un bērnu attiecībās, saistībā ar ģimenes statusu - daudzbērnu ģimene.

Problēmu pamatā dažkārt ir uzmanības un mīlestības trūkums, bet tas ne vienmēr tā ir. Šķiet, vecāki mīl visus savus bērnus vienādi, neatkarīgi no tā, cik daļās mīlestība jādala ( ir trīs, pieci, vai desmit bērni), bet bērni daudzbērnu ģimenēs dažkārt tomēr var just vecāku mīlestības un uzmanības trūkumu.

Dabīgi, ka  - jo lielāks bērnu skaits, ņemot vērā arī viņu vecumu starpību, jo vecākiem ir praktiskā ziņā grūtāk vienmērīgi sadalīt savu brīvo laiku pilnīgi vienādās daļās starp bērniem, un tas ir tīri cilvēcīgi. Saprotams, un arī loģiski, ka zīdainītim tiks vairāk uzmanības kā citiem ģimenes bērniem, ar skolnieku pilda kopā mājas darbus, meitai, kas dodas uz bērnudārzu vai pirmo klasi, būs jātaisa frizūras ik dienas, un tas nebūs jādara ar dēlu, kurš pats jau prot saģērbties.

Nevienlīdzīgs uzmananības sadalījums bērnu acīs reizēm nozīmē, ka kādu mīl vairāk un kādu mazāk, bet tam visbiežāk nav pamata, jo vecāki arī ir tikai cilvēki. Rezultātā, protams, var rasties arī domstarpības starp bērniem, kas centīsies ar savu uzvedību panākt lielāku uzmanības devu. Tāpat bērni var sākt agresīvāk uzvesties, lai saņemtu vecāku uzmanību. Bet šāda problēma var izpausties arī citos veidos, un tomēr tā būs problēma, kas ienāks teju katrā daudzbērnu ģimenē.

Sastopoties ar šāda veida problēmām, jādomā, kā tās risināt. Viens no vienkāršākajiem un efektīvākajiem šīs problēmas atrisināšanas veidiem ir vecāku funkciju sadalīšana starp bērniem. Piemēram, ja vecākais ģimenes bērns var kopā ar jaunāko izmācīties, tad lai viņi to dara kopā. Ja ģimenē ir zīdainītis, tad viņa aprūpē var iesaistīties visi: kāds var atnest tīras drēbītes, ūdens pudelīti, kāds var padot dvielīti. Pie tam, visi bērni te sajutīsies vajadzīgi. Un, jo vairāk izdomāsiet, kā ģimenei ar darbiņu palīdzību labāk funkcionēt kā vienībai, jo mazāk laika paliks netaisnības sajūtai katra bērna sirdī.

Protams, vēl ļoti labi palīdz ikdienas plānošana, ikdienas režīms un arī kopīga pasākumu apmeklēšana.

Kas jums palīdz attiecības ģimenē uzturēt formā? Kā izdodas sadalīt uzmanību starp bērniem?

Godaģimene.lv