DISKUSIJA: Kā ģimenes pieaugumam sagatavojāt vecākos bērnus?

Godaģimene.lv Godaģimene.lv

Protams, pienāk brīdis, kad apkārtējiem radiem, draugiem un kolēģiem jau tāpat ir skaidrs, kāpēc tai vai citai draudzenei puncītis sācis straujāk augt. Bet visām mums pienāk reize, ja esam vairāku bērnu māmiņas, kad arī vecākajiem bērniem ir jāpastāsta, kādas pārmaiņas gaidāmas ģimenē.

Kāds bērniņš ir nopietnāks, var sarunu uztvert kā kaut ko pašsaprotamu, kāds cits - var nemaz vēl neapjēgt, kas patiesībā gaidāms.

Visbiežāk šādas sarunas sākas ar jautājumu vecākajiem bērniem: "Vai tu gribētu kādu brālīti vai māsiņu?". Un, ja atbilde ir strikta - NĒ, iezogas sarunā klusums, jo vecāki nereti gaida, ka bērni tomēr teiks JĀ, un attiecīgi varēs padalīties priecīgajā ziņā.

Te nu saruna var pāriet jau otrajā mēģinājumā, kad kāds no vecākiem sāk stāstīt, "cik patiesībā būtu jauki, ja tev, tev, un arī tev būtu brālītis, māsiņa..". Un te atkal var sagaidīt strikta atbilde, kurai jābūt gataviem. Bērns var pateikt: "Nē, dārziņā man interesantāk būs spēlēties ar Sergeju un Aleksi, jo viņi ir tikpat lieli, cik es."

Trešais vecāku mēģinājums.. "Mazuļi ir tik mīļi, interesanti, par viņiem rūpēties ir jauki. Un tev arī mājās būtu tāds mazs un mīļš.". Un arī te kāds no vecākajiem bērniem var atbildēt:"Nav gan viņi jauki, mazie raud, kliedz, viņi nesmaržo jauki. Un man Aleksis stāstīja, ka viņa māsiņa ir maziņa un viņš ar viņu nemaz neko nevar iesākt. Es tādu negribu."

Ko nu lai dara?

Pēc tāda stingra un argumentēta NĒ, kā lai vispār vecākajiem bērniem paskaidro, ka TOMĒR būs vēl viens? Kā viņi izturēsies pret pašlaik tik ļoti negribēto brālīti vai māsiņu? Un tik ļoti taču gribas padalīties ar viņiem priekā, priekā par to, ka ģimene kļūs vēl lielāka. Un ģimenē taču visus mīl, viens otru atbalsta, bērni draudzējas savā starpā..

Vēl trakāk ir, ja vecākie bērni sāk pat raudāt, sapratuši, ka vairs nebūs vienīgie. Vecākiem var rasties sajūta - kāpēc gan vispār viņiem jautājām, ko viņi teiktu par to, ka viņiem būtu vēl kāds brālītis vai māsiņa?

Gadās, ka ģimene vienkārši nostāda fakta priekšā vecākos bērnus, ierodoties no dzemdību iestādes un vienkārši pasakot:"Lūk, iepazīstieties, tas ir jūsu brālītis, pieņemiet un mīliet!"

Jebkurā gadījumā - vienalga, vai gaidāms trešais, ceturtais, piektais vai astotais, vecākiem jābūt gataviem nonākt strupceļā.

  • Kāds teiks, ka vecākajiem bērniem vienkārši bija slikts noskaņojums tanī dienā, kāds cits teiks - jāpagaida, kad bērni paši to visu sapratīs, ievērojot mammas puncīša augšanu. Vai arī - jāpagaida, kad bērniem būs labs noskaņojums.
  • Var noderēt ierosinājums - informēt bērnus caur pasaku vai tradicionālo stāstu par stārķi. Un pēc tam - pamazām iesaistot vecākos bērnus mazulīša pūriņa iegādē.
  • Var vecākajiem bērniem vispirms pastāstīt par to, kā rodas bērni (bērniem saprotamā formā) un tikai tad pastāstīt, ka arī jūsu ģimenē drīz ienāks vēl viens mazulis.

No psiholoģijas viedokļa nostādīt bērnus vienkārši fakta priekšā nebūtu labi, jo bērni var būt absolūti negatavi šāda veida stresam. Nevienam nav noslēpums, ka bērniņa ierašanās ģimenē ir jebkuram vecākajam brālim, māsai liels pārbaudījums.

Tāpat mazie gudrinieki, kurus aicināsiet uz veikalu piedalīties pūriņa iegādes procesos var vienkārši arī pateikt - "Tad stārķis lai arī gādā..". Un ko tad lai dara?

Fizioloģisko bērnu radīšanas procesu skaidrojot jāatceras, ka viss atkarīgs no tā, tieši KĀ ir paskaidrots. Nedīkst to darīt tā, lai bērni sabītos, sevišķi translējot viņiem domu, ka dzemdības - tas ir kaut kas bīstams un sāpīgs. Bērni var nodomāt, ka mamma ir slima, ja jau ir slimnīcā, un var nomirt.

Vislabāk tomēr visu paziņot savlaicīgi, bet ne pārāk agri, nepieminot stārķus, veikalus un kāpostu laukus, un neiegrimstot pārāk lielos fizioloģisko procesu sīkumos. Ļoti svarīgi, lai bērni saprot, ka tas ir vecāku lēmums, un tas nav atkarīgs no vecāko bērnu vēlmēm vai nevēlēšanās.

Nenogurstoši jābūt gataviem atkārtot, ka jaunākā bērniņa ierašanās nenozīmē, ka vecākos mīlēs mazāk tagad vai nemīlēs nemaz. Jo tieši tas ir tas, no kā baidās vecākie bērni. Viņiem bail kļūt nevajadzīgiem, nemīlamiem, bail no tā, ka vecāki no viņiem var atteikties.

Ja vecākie bērni ir negatīvi noskaņoti

1. Sarunu atliekam!

2. Draudzējamies ar citām ģimenēm, kurās ir mazuļi!

3. Liekam uzsvaru uz to, ka arī ar mazulīšiem ir kopā interesanti, iesaistām viņus pamazām mazulīšu lietu izpētē.

4. Kad mammas vēderiņš jau ir nepārprotami liels, pastāstam bērniem, ka drīz ģimene kļūs lielāka!

5. Atgādinam: Jūs mums esat kolosāli vecākie bērni, nu tik forši, ka mammai un tētim sagribējās vēl vienu feinu bērniņu. Mēs jūs abus (visus) ļoti, ļoti mīlam un mīlēsim vienmēr!

6. Jautājam: Gribat palīdzēt sagatavoties brālīša/māsiņas dzimšanai? Aizbraucam kopā apskatīt uz veikalu drēbītes, gultiņas utt.

7. Jādarbojas arī tētiem! Kamēr mamma ir dzemdību iestādē, tētis ar vecākajiem bērniem var kopā zīmēt un sagatavot plakātu "Laipni lūdzam ģimenē!"

Un šis stāsts, patiesībā nekad nebeidzas. Gadās periodi, kad vecākie bērni kļūst greizsirdīgi viens uz otru, greizsirdīgi uz jaunāko, bet jāatceras - tas viss ir normāli. Galvenais, lai greizsirdība nekļūtu par vienīgo vecāku bērnu pārdzīvojumu vilni. Tās nedrīkst būt vienīgās emocijas, kas viņiem rodas saistībā ar jaunāko brālīti vai māsiņu.

Kā vecākos bērnus informējāt jūs par gaidāmo ģimenes pieaugumu?

Godaģimene.lv