Dvīnīšus gaidot: Pārmaiņas ir jūtamas. Izskatā, galvā, prātā un sirdī.

INGA_DZĒRVE INGA_DZĒRVE

Ir sākusies jau 25.grūtniecības nedēļa, un tikai tagad, pirmo reizi visas grūtniecības laikā man ienāk prātā doma par to, ka jāpajautā sev, kurā mēnesī es vispār tagad esmu? Paga, nu vēders taču liels, izskatās, ka laiks uz otro pusi velk.. Un tā jau arī ir. Pavisam drīz jau trešais trimestris sāksies!

Ir labi, ja ir darbs, kas turpina sagādāt prieku un gandarījumu arī gaidību laikā

Es tikai Māmiņu Kluba portāla dvīnīšu forumā pa retam atceros par savu dekrētu, kurš, kā izrādās, nav nemaz vairs tik ilgi jāgaida. Iepriekš, kad strādāju darbā, kas man patiesi riebās, es bezmaz stundas skaitīju līdz dekrēta dienai, un dekrētā tiku mazlietiņ ātrāk, lai tikai uz darbu nav jāiet. Tātad, tas ir rādītājs, man patīk mans darbs!

Un gaidību laikā ir īpaši svarīgi – ja apkārt lidinās dažādas problēmas, vismaz no darba būt patiesu prieku un baudījumu.

Dvīnīšu kustības kļūst pat redzamas

Tas ir tas, par ko tagad visa ģimene priecājamies kopā! Vienā jaukā vakarā sēdējām dīvānā un puncīša glāstīšanas, apskates procesā iesaistījās ne tikai gaidāmo dvīnīšu tētis, bet arī bērni. Vislielākais prieks un aizkustinājums bija, kad pamanīju topošā tēta sejā pārsteigumu par to, ko viņš nupat redzējis – meitiņas kustas tā, ka kustas mans puncis! Pēc brītiņa punča aplūkošanai pievērsās arī bērni, un bija patīkami vērot, ka viņi visi ir tie cilvēciņi, kuriem patiesi interesē un rūp viss, kas ar mani notiek.

Labā ziņa: Mans nogurums ir kaut kur pazudis

Nē, protams, mēs visi ik dienas nogurstam gan fiziski, gan emocionāli, bet man ļoti ilgu laiku bija tāds nogurums, ka pat īsti ar kājām negribēju pārvietoties. Bet tagad, līdz ar piemājas plūmīšu ziedēšanu, ir atnākusi arī vēlme kaut kur doties kājām. Pie tam, nav sajūtas, ka pēc pastaigas esmu gatava nogāzties turpat koridorā un palikt tur guļam. Ar prieku dodos kājām uz veikalu, un tāpat arī vakarpusē pēc Marisas uz dārziņu. Līdz Artusam gan ir ļoti tālu, ko iet, jo viņš izglītojas pavisam citā pilsētas daļā.

Mainoties mēbeļu un bērnu izvietojumam telpās, atrodas vairāk vietas plāniem par dvīnīšu vietiņu

Marisai tagad ir pašai sava istaba, kas vairs nav jādala ar Artusu, bet vēlāk būs jādala ar māsiņām. Kamēr istaba gaida savas minimālās (nu vismaz tapešu!) pārvērtības, tikmēr manī iezogas prieka skaidiņa, katru rītu atverot loga žalūzijas, jo esmu atklājusi, ka ir atradusies vieta maniem plāniem par to, kā tad istaba varētu izskatīties, kad tur dzīvos vēl divi mazi kukulīši bērniņu izskatā.

Emocinālās pārmaiņas

Dvīnīšu gaidības ir tās, kas man liek laiku pa laikam ļoti daudz un dažādu domu, atziņu, vērtību pārstartēt savā galvā, dodot vietu kam jaunam, citādākam. Es uz pasauli skatos daudz citādākām acīm.

Mainās visa vērtību sistēma un lielāka nozīme tiek piešķirta tiem jaukajiem kopības brīžiem, kas ir gan tagad, gan arī ir gaidāmi, kad mājās būs nu tik daudz balsu un haosa brīžiem, ka citiem šķitīs – ārprāts, bet es, visus bērnus gulēt nolikusi, varēšu pasmaidīt.

Inga