Jauns gads - jaunas apņemšanās

māmiņa_Iveta māmiņa_Iveta

Mums Jaunais gads sākās 1. janvārī, citiem šodien - 8. februārī. 

Es katru gadu rakstu apņemšanās Jaunajam gadam un katru gada nogali izeju tām cauri, lai ievērtētu, ko tad ir izdevies sasniegt, kas palicis nepadarīts un kas noticis pats no sevis. Parasti ieskatos savās apņemšanās, mērķos un arī vienkārši sapņos gadam ejot, jo gads izrādās tik piesātināts, ka gada beigās jau ir pārsteigums - vai tiešām tas viss notika ar mani šī gada laikā?!

Kādreiz mēdzu pat šīs apņemšanās dalīt pa kategorijām - ko apņemos pati sev, ko saistībā ar bērniem, ko attiecībā uz apkārtējo vidi. Lai gan šobrīd vairs neatdalu, man ir svarīgi apņemties ko tādu, kas nāk par labu manām meitenēm. Tā, piemēram, šogad esmu apņēmusies celties agrāk (man kā pūcei tas ir liels izaicinājums), lai rīti ir mierīgāki, lai pagūstu mierīgi pati pamosties, izstaipīties, uztaisīt karstu tēju vai vienkārši siltu citronūdeni un uztaisītu meitenēm ko siltu padzeramu un kādas vieglas brokastis, kas viņām iet pie sirds. Lai nav pa galvu, pa kaklu, bet lai rodas jauka jaunas dienas sākuma sajūta. Pagājušo gadu biju apņēmusies, ka modināšu meitenes ar labu rītu, samīļošanu, kāda laba vārda pateikšanu - un skatos, ka šogad automātiski modinot noglaudu vaidziņu, papīpinu deguntiņu, kad atver actiņas, pasmaidu, samīļoju. Jo man šķiet, ka bērniem tas nozīmē daudz - arī man pašai.

Vēl viena apņemšanās, kas nāca no nodarbībām vecākiem, ka ir svarīgi bērniem ielikt tās vērtības, kas ir man - jo pagaidām viņi tās dabiski uzsūc, bet ar laiku viņu vērtības var kļūt citas, ja viņas neredz manējās - ikdienas steigā liekas, jāizdara tas, tas, tas - kāds vēl ģimeniskums, jāpagūst darbi izdarīt, jāpagūst uz nodarbībām, vakarā tāds nogurums, ka neko vairs negribas - ēst uztaisīt un pa gultām. Bet ja man ir svarīgi, lai meitenes saprastu, ka ģimene, tā ir vērtība, tad vakarā es padomāju par kopīgām aktivitātēm, kādu spēļu spēlēšanu, vienkāršām sarunām it kā ne par ko un tomēr mums katrai būtisko, par labajiem vārdiem, ko saskatām un cita citai pasakām, par pasaku lasīšanu vakarā. Un zinot, ka man tas ir svarīgi, es nevis vakarā domāju, cik esmu nogurusi, bet cik jauki būs izlasīt vēl kādu pasaku. 

Vēl esmu apņēmusies meitenēm piedāvāt daudzeidīgāku atpūtu, gribu, lai viņas redz, cik dažāda var būt atpūta un cik dažādas ir iespējas. Domāju, ka tas būs mans lielais klupšanas akmens, jo līdz ko tu ej soli āprus mājas, tas ir arī jautājums par finansēm, bet reizē tas ir jautājums par manu radošumu. Tā šajās brīvdienās mēs apmeklējām brīvdabas Meteņu pasākumu - gājām rotaļās, dziedājām, viena no meitenēm pat tika pie pelnu maisiņa - vienīgais, kas mums bija jāizdara, jāiziet no mājas brīdī, kad ērtāk ir palikt mājās un it kā nedarīt neko. 

Es arvien mācos novērtēt katru dienu, ko varu piedzīvot, arī ar visām tām grūtībām un sarežģījumiem, kas nāk tai klāt. Mācos pateikties un priecāties. Un vienmēr priecājos, kad, paskatoties, ko esmu apņēmusies iepriekšējā gadā, secinu, ka ir lietas, kas gada laikā kļuvušas pašsaprotamas. Tā ir tik laba sajūta!

Kā ar jūsu Jaunā gada apņemšanām?