Mūsu mazās un lielās dusmas

māmiņa_Iveta māmiņa_Iveta

Uh, dusmas! Jāatzīst, lai kā mūsdienās stāsta, ka tās ir tādas pašas emocijas kā visas citas, atceroties savu bērnību, mmm, dusmas man arvien liekas kas ļoti biedējošs, jo kā maziem, tā lieliem mums ar tām gāja visādi. Bet... tieši dusmu noliegšana liek tām kaut kur ieperināties un izlīst ārā it kā visnepiemērotākajā brīdī ar visapdulinošāko spēku... Tāpēc... tāpēc es ar tām strādāju - un, jā, visupirms ar sevi, jo tā kā mani bērni ir vecumā no trīs līdz astoņiem gadiem, es esmu tā, no kuriem viņi visvairāk mācās un neapzināti iemācās uzvedību - arī to, kā rīkoties dumsu brīžos. Ja es pati nemāku tikt galā ar dusmām, kā lai to mācētu mani bērni. Tāpēc es mācos. Ko esmu iemācījusies:

emociju pārlikšana uz bērniem nav risinājums - tas, ka es uz bērnu sakliedzu un man tajā brīdī paliek vieglāk, nozīmē tikai to, ka es savas emocijas atdodu bērnam un tad nav brīnums, ka bērns tās pārnes uz kādu citu, jaunāko māsu u.tml.,

no dusmām atbrīvoties man lieliski palīdz skriešana, arī doma par to, ka no rīta vai vakarā varēšu skriet un tad tās dusmas izlaidīšu ārā, nevis tagad, uz bērniem;

dusmas izkliedēt man ļoti labi palīdz mūzika, vēlams skaļa mūzika vai gluži otrādi, mierīga, relaksējoša mūzika,

ja mana mājvieta ir izcilā kārtībā, tas nozīmē nevis velti izniekotu laiku, bet pozitīvā veidā izliktu emociju buķeti - grīdu tīrot, mantas metot ārā, revīziju izviešot kaut kā prāts nomierinās un domas sakārtojas, pluss rezultāts uzreiz ir redzams, ka tik viegli nav ieraugāms audzināšanas procesā :),

krāsošana - zīmēt to, kas man patīk, krāsot mandalas, vienkārši darboties ar krāsām, patīk tikpat ļoti kā bērnībā :),

jūra! mana iedvesma, mana miera osta, mana laime - vieta, kur skumjas var nomainīt prieks, dusmas - miers, nomāktību - iedvesma. Žēl, ka tieku pie tās reti, bet toties efekts ir brīnumains;

komunikācija ar citiem cilvēkiem - lai kā brīžos, kad jūtos pilnīgi nekā, kad nesaprotu, kas notiek, ko darīt, kā risināt, gribas nolīst savā aliņā un nevienam nerādīties, vislabāk ir iziet sabiedrībā, draugos, pakomunicēt ar citām māmiņām, ar draudzenēm. Izrādās ne es vienīgā ar tādu bēdu un izrādās ir vēl kāds risinājums, par ko neesmu iedomājusies;

ja nu gadījumā jūtu, ka dusmas acīmredzami sāk vairoties manā ķermenī, tad gan ir labāk uz brīdi palikt vienai, lai nenotiek sprādziens, jā, izeju ārā, aizeju uz virtuvi, ieelpoju, izelpoju, secinu, ka viss taču ir labi un dzīvojam mierīgi tālāk;

neuztvert personiski - kādreiz bērnu (un citu cilvēku dusmas), kas vērstas uz mani, nemaz nav par mani - bērns ir nomākts, noguris, bet emocijas nāk pār mani. Un ja arī tas ir saistīts ar mani, tad mierīgā brīdī varu to apdomāt un darīt ko citādāk;

paust savas jūtas - kādreiz ir labi pateikt - es jūtos dusmīga, tas vien jau rada atvieglojumu un neliek tām dusmām kaut kur pār vārītēm lausties ārā. Vispār tā ir māksla nosaukt savas izjūtas, emocijas vārdā. Mēs ar meitenēm veidojām tādu emociju lapu - pozitīvās un skumjās emocijas, atradām jaunus vārdus, kādos nosaukt emocijas (attēlā tikai fragments no lapas), tas palīdz saprast, ka nav tikai dusmas un prieks, ir vēl daudz citu emociju, ko pirmajā brīdī mums gribas saukt par dusmām, bet kas īstenībā ir bailes, nogurums, neziņa u.tml.

Nu, lūk, tas viss manām meitenēm arī palīdz strādāt ar savām dusmām. Es mēdzu teikt, ja par daudz emociju, vajag apskriet ap māju, izbraukt ar riteni, lai tās izlādējas ārā. Kādreiz ir labi bērnu vienkārši samīļot un klusi paprasīt - kas noticis? Un izrādās, ka bērnam sirsniņa pilna un ir atvieglojums savu sāpi izstāstīt. Kādreiz strīda brīdī māsām iesaku katrai aiziet savā istabas pusē un padarīt savas lietas, lai mierīgāks prāts. Kādreiz - kad dzirdu - viņa pirmā sāka, saku, ka arī otram ir iespēja neturpināt. 

Tas, ko pašreiz redzu, cik ļoti būtisks ir preventatīvs darbs, ja tā var teikt - nodrošināt, ka meitenēm ir, ko darīt, ka ir dažādība, ir mazu sapnīšu piepildījumi, radīt meitenēm sajūtu par ģimeni, kādas mūsu ģimenē ir vērtības, vai mēs visas negatīvās emocijas izgāžam cita uz citu vai varbūt vakara aplī padalāmies, kas mums šodien patika, kas nepatika, ļaujot mierīgi izpaust savas emocijas un justies saprastām, uzklausītām, pieņemtām. Esmu sapratusi, ka man ir svarīgi, ka meiteņu motivācija ir iekšēja nevis ārēja - darīt kaut ko nevis tāpēc, ka par to būs kāda balva, bonuss, bet tāpēc, ka mēs tā ģimenē darām, tāpēc, ka mēs rūpējamies cita par citu, tāpēc, ka mums tas ir svarīgi, tāpēc, ka mēs mīlam cita citu un rūpējamies cita par citu. 

Un beigu galā - visa uzrakstītā ir tik daudz, jo man ir bijuši krīzes brīži, kad liekas, es netieku galā, es nemāku, man nesanāk, kad nolaižas rokas, kad esmu šaustījusi pati sevi par emociju izlādi uz bērniem, bet meitenes ir manas jaunās ģimenes pamatu pamats, tāpēc man nav gribējies pie tā apstāties, tāpēc meklēju arvien jaunus un jaunus veidus, kas palīdzētu rīkoties veselīgāk, mīlestībā. Ir brīži, kad ir labāk, ir brīži, kad ir sliktāk, bet es turpinu mācīties. :)