Par bērnu uztraukumu

IlvaV IlvaV

Mans vidējais dēls spēlē akordeonu. Un tā kā ir arī panākumi, itin bieži sanāk vai nu koncerti vai konkursi, kuros jāpiedalās. Un te, lūk, ir problēma-milzonīgs stress, uztraukums jau iepriekšējā vakarā. Jau gulēt ejot, puika skandina:''man bail, es uztraucos.'' Pirms miega tās domas kaut kā novirzu (vai nu lasot priekšā vai pamasējot muguru, vai vienkārši parunājoties un atgādinot, ka nekad jau viņam nav nojucis spēlē). Bet konkursa/koncerta diena ir kaut kas traks. Pamostas bāliņš, ēst negrib, vēders sāp. Pāris gadus atpakaļ vēl bija pat vemšana un šķidrs vēders. Tas, paldiesDievam, vairs nav. Runājam ar viņu, iedrošinam, ka viss būs labi. Un ja nebūs, arī nekas (neprasam no viņa ideālo iznākumu).

Dodu padzerties kaut ko saldinātu vai piparmētru tēju. Lieku iziet ārā saelpoties svaigu gaisu. Cenšos arī vispār nevērst uzmanību uz viņa izskatu vai dziļajām nopūtām, ja vien pats neprasa palīdzību.

Es saprotu, ka viņam ir bail un ka uztraucas, vai viss sanāks. Spēlējot viņš vienmēr cenšas skatīties uz savu akordeona skolotāju-gūst tur spēku un ticību. Un nospēlējis, vienmēr atgūst sejas krāsu kā uz burvju mājiena:)

Kā jūs palīdzat saviem bērniem pārvarēt stresu? Jums jau arī tuvojas Ziemassvētku pasākumi, kad būs jāiziet publikas priekšā un jānoskaita dzejolis. Vai jūsu bērni neuztraucas?