Par diētām un ģimeni

ilze.lipska ilze.lipska

Es gan gribētu, lai mēs ar vārdu diēta saprastu nevis kādu ierobežojošu, svaru samazinošu vai kādus citus brīnumus sološu uztura plānu, bet gan dzīvesveidu kopumā... Tomēr sabiedrībā ir ierasts ar vārdu diēta asociēt konkrētas modes ēšanas paradumus, kā - kefīra diēta, trīs dienu kāpostu zupas diēta utt. 

Dažreiz, kad kādam ieminos par pH diētas principiem, man atbild, ka kaut ko tādu var dabūt gatavu tikai dzīvojot viens. Ja dzīvo ar kādu kopā, kurš netaisās pievienoties tavai diētai, nekas nesanāks. Nu kā tu vakarā sēdēsi blakus, ja otrs ēdot čipsus? Grauzīsi burkānus un priecāsies? Vispār jau - kāpēc gan ne, bet ne par to iet runa. 

Kā jums šķiet - vai viens cilvēks var ģimenē ievērot konkrētu diētu, kad apkārtējie to nedara? Un nākamais jautājums - vai var viens cilvēks pierunāt pārējos sev pievienoties? 

Pirms vairāk kā diviem gadiem es atklāju pH diētu, tā balstās uz sārmainu un skābu produktu pareizām attiecībām, kuras vienkāršoti varētu raksturot tā - mums ēdienkartē jāievieš vairāk sārmainu vidi radošu produktu, jo sārmainā vide nepatīk visiem baciļiem un slimībām, un tādējādi mums uzlabojas pašsajūta. Pirmie trīs mēneši bija tādi, kad sev gatavoju atsevišķi, pārējai ģimenei atsevišķi, lai gan - īstenībā jau bieži vien gatavoju vienu un to pašu, tikai šo to pati neēdu, vai kombinēju kā savādāk. Nevienam citam neko neuzspiedu, līdz sāku izbaudīt efektu uz savas ādas. Un tad palēnām, viltīgi sāku mainīt ģimenes ēdienkarti kopumā, to darot vēl joprojām. Neko neuzspiežot, vienkārši rādot savu piemēru. Un nu jau mēs visi četri dzeram zaļos kokteiļus, ne tāpēc, ka es taisīju, liku dzert, bet tāpēc, ka kādu dienu arī pārējie sāka prastī - uztaisi man arī, man garšo. Arī mazais brālītis pa tējkarotei tos nogaršo. 

Ikvienas pārmaiņas sākas ar mums pašiem, kad esam tām gatavi. Un man šķiet, lai ģimene sāktu ēst veselīgāk - jābūt vienam tam celmlauzim un jāiesāk. Tāds ideālais variants, ka visi vienā dienā izlems - no šodienas ēdīsim šādi - nepastāv.