Vai tu nāksi mums līdzi uz peldvietu līdz 18 gadu vecumam?

Ieva Ieva

Vai tu nāksi mums līdzi uz peldvietu līdz 18 gadu vecumam? Tā man puikas jautā ikreiz, kad saņem noraidošu atbildi un lūgumu vieniem aiziet līdz Gaujai, kas mums netālu no mājas. Iespējams, kādam liksies skarbi, tomēr mana pārliecība ir sargāt bērnus no iespējamām nebūšanām, ja vien tas ir manos spēkos. Un pieskatīšana pie ūdeņiem ir tā lieta, ko es varu ietekmēt.

Pirms gadiem Gauja bija diezgan strauja un dziļa mūsu pusē, arī puikas bija krietni mazāki, tāpēc jautājums par patstāvīgu iešanu peldēties vispār nepastāvēja. Šobrīd situācija ir mainījusies – Gauja ir ļoti sekla, pāri pāriet var kājas saslapinot tikai līdz ceļiem, zēni ir paaugušies, tomēr es joprojām nelaižu viņus vienus, vienmēr dodos līdzi. Argumenti ir divi – 1)māsas arī vēlas paplunčāties, 2) drošība pirmajā vietā, es atbildu par saviem bērniem, tāpēc līdz pilngadības sasniegšanai vieni peldēties neies (vismaz man zinot). Protams, ir risks, ka pienāks diena, kad puikas izdomās man neko neteikt un aizdosies tāpat. Taču šobrīd manā varā ir argumentēt viņiem savu viedokli un viņi pat tā īsti neprotestē, jo ikreiz mēs visi iesaistāmies ūdens rotaļās un jautrības ir gana daudz. Turklāt pagājušās nedēļas gadījums ar otro puiku lika man vēlreiz pārliecināties, cik svarīgi ir pieaugušajam būt klāt bērnu ūdens priekos. Peldējāmies jūrā, meitenes pa krastu, mēs ar vīru baudām vakaru un priecājamies par puiku darbošanos un viņu prieku. Prieks beidzās mirklī, kad sapratu, ka Jāņa lēkāšana un roku mētāšana neizskatās pēc rotaļas, bet gan izmisīga mēģinājuma tikt ārā no dziļuma, kurā rotaļājoties bija aizkļuvis. Peldēšanas prasmes zēnam ir, tomēr ne pārliecinošas. Manas aizdomas apstiprinājās, kad sadzirdēju vecākā dēla izmisumu balsī, kas lika brālim peldēt uz krastu, nevis vienkārši lēkāt, cenšoties noturēties virs ūdens un ievilkt gaisu. Vīrs zibens ātrumā bija laukā no drēbēm, kurās jau bija ietērpies, un skrēja pie bērna. Man krastā stāvot sirds sitās, bet ticēju, ka viss beigsies ar pamatīgu izbīli un iespējams labu mācību pašam puikam – nebrist dziļāk par krūtīm! Kad visi sveiki un veseli bija atpakaļ, nomierinājāmies un apspriedām situāciju, analizējām darbības un secinājām, ka pārbīlī cilvēks nespēj skaidri domāt, viņš neklausa blakusstāvētāja padomos un pat nepieņem palīdzību, kā tas bija šajā gadījumā, jo Mārtiņš esot sniedzis roku Jānim, vēloties viņu pavilkt prom no dziļuma, tomēr Jānis esot atgaiņājies un turpinājis spirināties. Šī situācija vēl vairāk pārliecināja mani par to, ka bērniem pie ūdens bez vecāku vai kāda cita pieaugušā klātbūtnes darīt nav ko!

Būsim modri un priecāsimies par ūdeni un tās sniegto veldzi prātīgi!