Vecvecāku palīdzība: labums vai kaitējums?

Godaģimene.lv Godaģimene.lv

Reti kura māmiņa, kas audzina bērnus, pilnībā iztiek bez vecmāmiņu, auklīšu vai labu draudzeņu palīdzības. Laba vecmāmiņa un vectētiņš ģimenēs, kurās ir mazi bērni, ir kā atradums. Daudzbērnu ģimenēs it sevišķi. Savu reizi ēst var atnākt un pagatavot, savu reizi kādu novannot, palīdzēt izmācīties, nolikt varbūt gulēt bērnus vakarā.

Tā nu arī dažkārt nākas piedzīvot ne tikai pozitīvus mirkļos, jo gadās, ka vecvecāku rūpes ir pārmērīgas. It kā labu gribēdama, vecmāmiņa var ienākt ģimenes mājoklī un sākt gatavot ēst, vai novākt no acīm lietas, ko, iespējams, ģimenes mamma ir grasījusies pēc mirklīša darīt pati.

Tāpat ir dzirdēts, ka vecvecāki mēdz, kamēr vecāku nav mājās, pieskatīšanas laikā, izdarīt atkāpes no ģimenes ikdienā vispārpieņemtajām normām, kas attiecas uz to, kas bērniem tiek ļauts/neļauts, uz bērnu ēdināšanu un daudz ko citu.

Vecmāmiņām un vectētiņiem var likties, ka arī trīsgadnieks un četrgadnieks ir tik maziņš, ka viņa vietā jādara viss, un tāpēc nebūs brīnums, ja kāds vectētisņš ģērbs bērnu, ucinās, neko neļaujot viņam darīt pašam. Atnāk vakarā mājās vecāki, samīļo bērnus, un nākošajā dienā - mājās vairs nekādas kārtības, jo šķiet - bērns klausa tikai vecvecākus, vecākus vairs ne. Kāpēc tā, mums viss ir skaidrs..

Un te nu ir ģimenes, kas pēcāk atzīst: ir tomēr labi, ja vecmāmiņa un vectētiņš vien pa reizei atbrauc ciemos. Tad viņi ģimenei ir īsts atradums. Bet ikdienā - ģimenes galvas un mājokļa saimnieki esam mēs paši: vecāki!

Kādas ir jūsu attiecības ar bērnu vecvecākiem? Kā viņi iesaistās jūsu bērnu audzināšanā, aprūpē?

Godaģimene.lv